Nobeigums.
Senās Ēģiptes medicīnas vēstures vissvarīgākajos avotos, papirusos, atrastā informācija ļauj uzzināt daudz informācijas par tā laika medicīnu un ar to saistītajām jomām un profesijām. 19. un 20. gadsimtā atrastie un atšifrētie papirusi apkopo sevī datus par tā laika ēģiptiešu sabiedrību, pasaules izpratni, kā arī galvenais – metodes, kā Senajā Ēģiptē cīnījās ar slimībām, ievainojumiem un brūcēm. Informāciju spēj sniegt arī atradumi kapenēs, kā arī mūmiju bioloģiska izpēte – var uzzināt par to, kas bija galvenās problēmas, ar ko ēģiptieši sastapās ikdienā. Kaut arī zināšanas par anatomiju bija gana ierobežotas un lielākā daļa procesu tika skaidroti ar dažādu dievu aktivitātēm, cilvēki atrada metodes, kā izārstēt sasirgušos cilvēkus, kam izmantoja dažādus augus, maisījumus, kurus cilvēki ieguva, apmeklējot tuvākus un tālākus reģionus. Tādi augi kā ķiploki, koriandrs un vērmeles bija pieejami gana daudz un plaši izmantoti visdažādāko veselības problēmu risināšanai. Vairākus no šiem produktiem, arī dateles un kanēli, arī mūsdienās izmanto tautas medicīnā – tiek vārītas tējas un uzlējumi, kas atvieglo, piemēram gripas un saaukstēšanās simptomus. Liela ietekme uz mūsdienu medicīnu ir arī tad izmantotajiem instrumentiem, kas tagad gan ļoti pārveidoti un uzlaboti, tiek izmantoti mūsdienu ķirurģijā. Dažādas instrumentu variācijas spēja paveikt visdažādākās operācijas – gan ļoti smalkas un rūpīgas, gan arī lielizmēra.
Kaut arī nav ļoti daudz informācijas par seno laiku ārstiem, kas būtu saglabājusies līdz mūsdienām, tomēr no dažādiem rakstiem papirusos un kapenēs var izprast gan ārstu daudzveidību, gan arī to galvenos uzdevumus un darba ikdienu. Pētnieki mēdza uzskatīt, ka ārsti bija priesteri, kas nodarbojās tikai ar spirituāla līmeņa medicīnu, taču vairāk pētot dažādos avotus pierādījies, ka ārsts bijis pilnīgi citāds, kā to mēdz uzskatīt. Tiem bija pašiem sava ārstu hierarhija, kas norādīja ārsta statusu un tika iedalīta pēc stāža un profesionalitātes, bija dažādu nozaru ārsti, kur katrs ārsts specializējās kāda noteikta orgāna vai reģiona apskatē. Slimību diagnostika bija ļoti primitīva, taču tā spēja noteikt slimības cēloni un piemērot vislabāko un piemērotāko ārstēšanas veidu. Ārsti bija praktiski visur – gan galvenajās augstmaņu mītnēs, gan zemāka līmeņa ciemos – kaut arī ar ierobežotākiem resursiem, tie ar savām zināšanām spēja pārliecināt par sava darba spējām, visticamāk ārsti, kuri devušies līdzi karos bijuši kā atsevišķs ārstu slānis. …
