15. gadsimta pirmajos gadu desmitos Itālijas mākslā notika izšķirošais lūzums. Florencē izveidojās renesanses centrs, kas aizrāva sev līdzi visas Itālijas mākslas kultūru un pilnībā nomainīja gotisko mākslas stilu. Donatello, Mazačo un viņu līdzgaitnieku daiļrade vainagojas renesanses reālisma uzvaru. Šis reālisms būtiski atšķīrās no tā “detaļu reālisma”, kas raksturīgs vēlīnā trečento mākslai. Donatello un Mazačo mākslai cauri strāvo jau humānisma ideāli. Tā heroizē un cildina cilvēku, paceļ to pāri ikdienišķībai. Tagad mākslinieka uzmanības centrā ir spilgti individuāli raksturi, dziļas un spēcīgas cilvēciskās jūtas.1 Rūpīgu detalizāciju nomaina formu vispārinājums un monumentalitāte. Tiesa, heroiskais patoss un monumentalitāte, kas raksturīga to lielo meistaru darbiem, kuri ievadīja Itālijā renesanses ēru, kvatročento mākslā ilgi nenoturējās un tālāk attīstījās tikai dižrenesanses perioda. Tomēr pēc 15. gadsimta notikušās mākslas reformas atgriešanās pie vecajām formām, tāpat kā pie uzsvērtā garīguma izcelšanas, kas raksturīgs viduslaikiem, vairs nebija iespējama. Kopš šā laika Itālijas māksla ieguva to reālistisko ievirzi un to dzīves apliecinošo, laicīgo raksturu, kas veido renesanses svarīgāko iezīmi.…
