Šobrīd daudzu psihologu uzmanība visā pasaulē ir pievērsta agrās bērnības problēmām. Šī interese nebūt nav nejauša, jo konstatēts, ka pirmie dzīves gadi ir arī visnotaļ intensīvas tikumiskās attīstības posms, kad tiek ielikti fiziskās, psihiskās un tikumiskās veselības pamati. No tā, kādos apstākļos šis posms noritēs, daudzējādā ziņā ir atkarīga bērna nākotne.*
Vēl nedzimis bērns ir topoša cilvēciska būtne. Tas, kā mātes attieksme ietekmē vēl nedzimušo bērnu, ir ārkārtīgi svarīgi viņa attīstībai. Svarīgas ir arī mātes un tēva savstarpējās attiecības.
Mīlestība, ar kādu māte iznēsā bērnu; ar viņa ierašanos pasaulē saistītās domas; bagātā saskarsme, kurā māte dalās ar viņu – tas viss ietekmē bērna psihi.
1983.gada jūlijā doktors Verni, psihiatrs no Toronto, veica piecsimt sieviešu aptauju, kas parādīja, ka gandrīz viena trešdaļa no viņām nekad nav domājušas par iznēsājamo bērnu. Bērniem, kurus viņas laida pasaulē, biežāk bija vērojami nervu darbības traucējumi. Agrā bērnībā šie bērni daudz vairāk raudāja. Viņiem zināmas grūtības sagādāja adaptācija apkārtējā sabiedrībā un dzīvē.
Ir ļoti svarīgi, lai agrā bērnībā savlaicīgi tiktu radīti apstākļi to vai citu psiholoģisko īpašību veidošanai. Katram bērnības posmam ir savas īpašas, neatkārtojamas priekšrocības, kas piemīt tikai noteiktam attīstības posmam.
Atsevišķos bērnības posmos rodas paaugstinātas, dažkārt ārkārtējas iespējas attīstīt psihi tajos vai citos virzienos, bet vēlāk šīs iespējas pakāpeniski vai krasi sarūk.
Bērnam ir maksimāli nepieciešami pieaugušie. Saskarsmei šajā posmā ir nepieciešams emocionāli pozitīvs raksturs. Tad bērnam veidojas emocionāli pozitīvs tonuss, kas kalpo par fiziskās un psihiskās veselības pazīmi.…