Pirmais, ko, šajā pasaulē ierodoties, sastapām, ir māte. Pirmais, par ko iedomājāmies, kad bērnībā bijām spēlējoties sasitušies, bija- gribu pie mammas! Mamma palīdzēs, mamma vienmēr būs blakus, ja mums to vajadzēs.
Māte nav tikai abstrakts radījums, kam lemts mūs auklēt. Māte ir arī sieviete un personība pati par sevi, lai kā mums reizēm negribētos to atzīt.
Ikdienā bieži pat neaizdomājamies, ko mums nozīmē māte un ko mātei nozīmējam mēs. Pati būdama divu dēlu māte, varu paskatīties uz to no diviem skatupunktiem, un varu droši sacīt, ka mātes loma mūsu dzīvēs nav viegli aprakstāma. Tomēr daudzi latviešu rakstnieki to ir mēģinājuši darīt, tāpēc šajā darbā apskatīšu mātes tēlu dažādos literāros darbos, saistot to ar mātes aprakstiem vēl vienā nozīmīgā latviešu literatūras daļā- folklorā, jeb, konkrētāk, tautasdziesmās.
Lai šis darbs būtu kā pateicība manai mātei par to, ka viņa laidusi mani pasaulē un maniem dēliem par to, ka viņi mani sauc par mammu.
S. Kalnietes grāmatā „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” aprakstītā māte šķiet ļoti pievilcīga. Visgrūtākajos apstākļos viņa cenšas nezaudēt savu sievišķību un šarmu, ar to panākdama visu apkārtējo apbrīnu: „Manas mammas ticība civilizētai dzīvei un atgriešanās brīnumam bija iracionāla, jo nekas apkārtējā īstenībā neliecināja, ka cerībām būtu kaut jel kāds pamats. Sibīrijas noliegums bija dziļi sakņots viņas zemapziņā, impulsīvi izpaužoties rīcībā vai vārdos[..].”[5-93]
Šī sieviete ir mazliet sapņotāja un nekad nezaudē ticību nākotnei, sevišķi viņa liek savas cerības uz meitu: „Kad pienāca laiks manai pirmajai pretbaku potei, viņa neļāva serumu ieskrāpēt uz rokas, bet uzstāja, lai iegriezumus izdara uz kājas. Pārsteigtajai krievu medicīnas māsai mamma teica: „Manai meitai būs vajadzīgi skaisti pleci, jo reiz viņa valkās vakarkleitas!””…
