Seno grieķu kultūrai bija raksturīgi attēlot savās skulptūrās un mākslas darbos ne tikai pašus varenākos dievus, bet galvenokārt tos, kuri spēja dot personīgo labumu – dzīvesvietai, sev pašam, ģimenei. Protams, netika aizmirsti paši varenākie un nozīmīgākie dievi – radītāji un iznīcinātāji. Jo nozīmīgāks un „populārāks” bija dievs, jo vairāk tas tika pielūgts, godāts un tam tika veltītas monumentālākas, dārgākas un greznākas celtnes, kā arī visai ievērojams skaits tempļu, ziedokļu un skulptūru.
Pie visvairāk attēlotajiem dieviem piederēja – Zevs, kura „14 m augstā statuja Olimpijas templī bija darināta no ziloņkaula un zelta. Varenākais grieķu dievs bija atveidots sēžam tronī ar uzvaras simbolu – spārnotās Nīkes statuju vienā un savas varas simbolu – zizli- otrā rokā. Dieva galvu rotāja olīvzaru vainags. Figūras atsegtās daļas klāja tūkstošiem ziloņkaula plāksnītes, bet apmetnis, vainags un bārda bija lieta no zelta... …