Uz senajiem kapu pieminekļiem un veco tempļu drupām mēs dažreiz atrodam savādus, brīnumainus rakstus. Zinātnieki prata tos izlasīt un zināja, kā cilvēki dzīvoja pirms 4 vai 5 tūkstošiem gadu. No šiem uzrakstiem redzams, ka jau toreiz, pirms tūkstošiem gadu, mūsu senči neskaitīja slikti. Bet kā viņi skaitīja vēl agrāk, kad neprata rakstīt? To mēs varam tikai nojaust.
Trīs ceļi mūs gadsimtu dziļumos un palīdz atminēt šo mīklu.
PIRMAIS CEĻŠ ir valodas, tautu nostāstu un dziesmu pētīšana. Valodā saglabājušās daudz tā laika pēdu, kad cilvēki vēl neprata rakstīt.
OTRAIS CEĻŠ ir bērnu novērošana, kad viņi mācās runāt un skaitīt. Pētījot bērnu attīstību, var iegūt dažus norādījumus par to, kā cilvēki apguva skaitīšanu: bērns it kā ,,atkārto” dažus posmus cilvēces attīstībā.
TREŠAIS CEĻŠ ir pirmatnējo tautu pētīšanā. Āfrikā, Dienvidamerikas centrālajā daļā, uz dažām salām vēl dzīvo ciltis, kas atrodas ļoti zemā attīstības līmenī: viņi ir tagad apmēram tādi, kādi mūsu senči bija pirms 5 vai 10 tūkstošiem gadiem. šo koloniju kapitālistiskie saimnieki nav ieinteresēti pacelt viņu kultūras līmenī. Tāpēc dažās vietās līdz pat šim laikam ir saglabājies pirmatnējais dzīves veids. Šādu cilšu, to valodas un mākslas pētīšana deva iespēju noskaidrot daudz neskaidru vietu mūsu pašu senlaiku vēsturē un palīdzēja mums izdibināt, kā skaitīja senāk.
Salīdzinot no šiem trim avotiem gūtās ziņas mēs varam dabūt aptuveni ainu par to, kā mūsu senči skaitīja pirms rakstības izgudrošanas.
Tajos senajos laikos, kad cilvēki tikko bija iemācījušies runāt un lietot uguni viņi zināja tikai 2 skaitļus 1 un 2. Ja saskaitāmo priekšmetu bija vairāk par diviem, tad cilvēki vienkārši teica daudz. Daudz bija zvaigžņu debesīs, bet tāpat daudz bija arī pirkstu rokai. Arī tagad ir zināmas ciltis, kurām skaitīšana līdz liekas grūts darbs. Jebkura bērna attīstībā tāpat skaidri novērojams laika posms, kad tas, kas ir 1 un 2, saskaitīt līdz 3 nevar.
Pakāpeniski vieniem diviem skaitļiem pievienojās arvien jauni. Cilvēki iemācījās skaitīt līdz 5 un savienot divus 5 desmitā. To veicināja tā skaitīšanas ierīce ar ko pati daba bija apgalvojusi cilvēku: Viņa divas rokas ar 10 pirkstiem.
Skaitļiem 5 un 10 bija ļoti liela nozīme skaitļu attīstības vēsturē. Par to ir daudz norādījumu. Seno tautu valodu vairākumam pirmā desmitā skaitļu nosaukumi sakrīt ar pirkstu nosaukumiem. Pat tagad dzīvojošo tautu valodas saglabājušas šīs parādības pēdas: piemēram, modernajā itāliešu valodā vārds „le dita” nozīmē kā „skaitļus līdz 10”, tā arī „pirkstus”. Teiciens „skaitīt uz pirkstiem”, kas saglabājies mūsu valodā norāda, ka mūsu senčiem skaitīšana bija cieši saistīta ar pirkstiem. Beidzot, mūsu tagadējā skaitīšanas sistēma noder pierādījums tam kādā svarīgā piekrita skaitlim 10 skaitīšanas mākslas attīstībā.
Speciālu zīmju (ciparu.) skaitļu pierakstīšanai nebija, bet 1, 5, 10 un citus skaitļa vārdus attēloja ar noteiktiem hieroglifi.…
