Ja mēs runājam par dažādu kultūru iespaidu uz aprūpi, tad mēs runājam par transkulturālu aprūpi. Tā ir humāna un zinātniski formulēta pieeja aprūpei, kas uzsver dažādu kultūru atšķirības un līdzības attiecībā uz aprūpes, veselības un slimības jēdzieniem, ņemot vērā cilvēka kultūras vērtības, tradīcijas un rituālus. [7] Transkulturālas aprūpes jēdziens saka strauji attīstīties 20. gadsimta beigās, kad transkulturālas aprūpes jautājums ir kļuvis īpaši aktuāls.
Viena no transkulturālas aprūpes teorijas pamatlicējam, Leninger, atzīmē, ka transkulturālas aprūpes pamatmērķis ir sniegt kultūrspecifisko aprūpi.[7] Bet pirms šāda aprūpe ir iespējama, māsai ir jāapgūst pamatzināšanas par tādiem jēdzieniem, kā kultūra, kultūras vērtības, kultūru daudzveidība, etnocentrisms, rase, etnogrāfija. Šie jēdzieni ir uzskatami par transkulturālas aprūpes pamata koncepcijām. Tiek uzsvērts, ka situācijās, kādās māsai nākas saskarties ar pacientiem – slimību, sāpju un ciešanu situācijās – pacienti bieži regresē un uzvedās tā, kā viņiem tas bija pierasts un saprotams bērnībā, dzimtas kultūras vidē.[4] Līdz ar to māsai ir nepieciešams būt informētai par konkrētas kultūras īpatnībām, lai sniegtu pacientam adekvātu un viņam pieņemamu aprūpi. Māsai ir jāizprot, ka kultūra un etniskā piederība stipri ietekme indivīda veselības un slimības izpratni.
Sniedzot aprūpi pacientam, kas pieder pie citas kultūras, māsai ir vispirms jānovērtē pacients, ņemot vērā arī kultūras īpatnības. Boyle & Andrews izdala vairākus svarīgus faktorus, kuri jānovērtē, sniedzot kultūrkompetento aprūpi [1]:...
…
