Komunikācijas termins parādījās tikai 20. gs. sākumā, bet tā straujā attīstība liecina par šīs zinātnes nepieciešamību un lielu nozīmi mūsdienu sabiedrībā.
Darba mērķis – iepazīties ar masu komunikāciju nozari, tās nozīmi, funkcijām un lomu sabiedrībā.
Darba uzdevumi:
I.Izprast komunikāciju jēdzienu un lomu sabiedrībā;
II.Aplūkot masu komunikācijas socioloģijas priekšmetu, tās īpatnības un perspektīvas;
III.Iepazīties ar masu komunikāciju lomu atšķirībām sabiedrības līmenī un interpersonālajā līmenī;
IV.Aplūkot masu mediju varas aspektus, analīzes tradīcijas, to funkcijas sabiedrībā;
V.Apskatīt masu komunikāciju funkcijas sabiedrības un individuālajā līmenī.
Darbs netika pilnībā aplūkots, jo darba apjoms ir ierobežots.
Darbā tika izmantotas analītiskās un grafiskās pētīšanas metodes. Par informācijas avotiem kalpoja speciālā un mācību literatūra.
Termins – komunikācija – parādījās 20. gs sākumā, lai apzīmētu cilvēku, grupu, tautu, valstu savstarpējo mijiedarbību, ar kuras palīdzību notiek informācijas, attieksmju, vērtību, nozīmju pārraide, kam ir noteicoša loma sociālajos procesos.
Vārds komunikācija, cēlies no latīņu valodas vārda “communicatio”, kurš tulkojumā nozīmē – ziņojums, pārraide, un no otra angļu valodas vārda “Communicare”, kurš tulkojot nozīmē – pārrunāt, padarīt kopīgu, saistīt, pārraidīt.
Komunikāciju var izteikt kā:
I.materiālās un garīgās pasaules objektu mijiedarbības līdzeklis;
II.saskares process informācijas pārraidē;
III.informācijas pārraide un apmaiņa sabiedrībā ar nolūku uz to iedarboties.
Komunikācija kalpo:
I.visu sociālo sistēmu funkcionēšanai;
II.savstarpējai saiknei ar cilvēkiem;
III.uzkrāšanas un nodošanas sociālās pieredzes;
IV.darba dalīšanai un darba organizācijai;
V.pārvaldes procesam;
VI.kultūras pārmantošanai.
Sociālā komunikācija ir cilvēku komunikatīvā darbība, ko nosaka virkne sociāli nozīmīgu vērtējumu, konkrētas situācijas, komunikatīvās sfēras un saskarsmes normas, kas pieņemtas sabiedrībā.
Komunikācijas socioloģijas priekšmets ir dažādu sociālo grupu saskarsmes funkcionālās īpatnības to mijiedarbības procesā, jeb informācijas pārraides un ieguves procesā.
Pēc amerikāņu sociologa T. Pārsona domām, cilvēku darbības sarežģītā sistēma nav iedomājama bez stabilām simboliskām sistēmām, kas funkcionē pateicoties komunikācijas procesam. Tā kā komunikācija ir sociālā procesa daļa, personības darbojas lomu ietvaros, kuru daba atkarīga no to attieksmes pret ziņojuma recipientiem1 un no avotiem, no kuriem tiek iegūts komunikatīvais ziņojums.
Komunikācijas socioloģija pēta sociālajai komunikācijai svarīgas kategorijas, komunikācijas funkcijas, komunikācijas līmeņus un komunikāciju sistēmu veidus. Sociālajai komunikācijai ir divas svarīgas kategorijas – komunikatīvā loma un komunikatīvā situācija, izšķir trīs komunikācijas līmeņus – semiotiskais, lingvistiskais un paralingvistiskais, divi komunikatīvo sistēmu veidi – dabiskas un mākslīgas.…
