Ik dienas mēs pārliecināmies par masu komunikācijas līdzekļu nozīmi ikdienas saskarsmē, par mediju efektu lomu mūsu dzīvē, ikdienas apziņas līmenī, tomēr socioloģisko un psiholoģijas pētījumu rezultātos vērojama neskaidrība un pretrunīgi secinājumi, interpretējot mediju ilglaicīgo ietekmi vai pūloties atdalīt mediju izraisītos efektus no cita veida ietekmēm.
Oficiālās komunikācijas kanāli ir masu mediji: radio, televīzija, laikraksti un žurnāli. Pie neoficiālajiem komunikācijas kanāliem var pieskaitīt sarunas, baumas, tenkas, skrejlapas un uzrakstus uz sienām, žogiem.
Vairums mediju pētnieku, filozofu un psihologu atzīst mediju spēku, radot realitātes tēlus, gan arī auditorijas, cilvēku spēku un aktivitāti, konstruējot pašiem savu sociālās realitātes tēlu, kas veidojas interakcijā ar mediju piedāvātajiem simboliskajiem konstruktiem.
Rakstnieks un filozofs Žans Bodrijārs apgalvo, ka raksturīga masu mediju pazīme ir tas, ka tie pastāv kā antivadītājs, ka tie ir netransitīvi, ka tie ir antikomunikatīvi, - ja mēs pieņemsim komunikācijas definīciju kā apmaiņu, kā vārda un atbildes savstarpējas saiknes telpu, un attiecīgi atbildību, - ka tiem nemaz nepiemīt psiholoģiskā un morālā atbildība, bet tie uzstājas apmaiņas procesa vienas un otras puses personiskās korelācijas statusā. Citiem vārdiem, ja mēs komunikāciju definējam kā savādāk, nekā vienkārši informācijas nodošana/saņemšana, tad pēdējā ir pakļauta atgriezeniskumam feed-back formā. “Tādā veidā, visa masu mediju mūsdienu arhitektūra pamatojas šajā mūsu pēdējā noteiksmē: tie sevī atklāj to, kas uz visiem laikiem noliedz atbildi, kas padara neiespējamu apmaiņas procesu (ja nu vienīgi atbildes simulācijas formās, kuras pašas izrādās integrētas informācijas pārraides procesā, kas gan neko neizmaina komunikācijas vienvirzībā). Tieši šeit- parādās to patiesā abstrakcija. Un tieši šajā abstrakcijā pamatojas sociālās kontroles un varas sistēma.” [1]…
