Secinājumi
Darba gaitā iepazinos ar literatūru par psihiatriju, depresiju, bērnu aprūpi un analizēju to. Analizējot literatūru veidojās labāka izpratne par bērnu depresiju un tās specifiku, kā arī nepieciešamo specifisko aprūpi.
Izstrādājot anketu māsām un veicot anketēšanu tām māsām, kuras ikdienas darbā strādā ar bērniem, secināju, ka māsu zināšanas par šo problēmu nav sliktas. Māsas spēj atpazīt depresijas simptomus bērniem. No tā izriet, ka atpazīstot savlaicīgi depresijas simptomus, māsas spētu sniegt atbalstu un dažkārt pat aktīvi iejaucoties saslimšanas iespējamā attīstībā, nepieļautu to. Līdz ar to darbā izvirzītais mērķis ir sasniegts.
Pēc visa paveiktā darba es varu secināt, ka hipotēze, kuru es izvirzīju darba sākumā pilnīgi apstiprinājās, tāpēc, ka pašas māsas uzskata, ka viņu pozitīvā attieksme pret bērnu var būt kā profilakse depresijai, tas nozīmē, ka bērnam tiks veltīts vairāk laika un viņš nejutīsies vientuļš.
Kopsavilkums
Ikdienas sarunās bieži dzirdam dažādus cilvēkus sakām: “Man ir depresija!” Apkārtējie cilvēki ar to saprot, ka runātāju nomāc skumjas, grūtsirdība, nomāktu garastāvoklis, dzīvesprieka zudums. Vārdu “depresija” ikdienā bieži mēdzam lietot nevietā. Pat ja šādi jūtamies ilgāku laiku, tas nenozīmē depresiju. Šīs sajūtas ir normāla reakcija uz nepatīkamiem notikumiem, problemātiskām situācijām vai zaudējumiem. Šīs izjūtas liecina par to, ka cilvēkam ir slikti. Ar savu darbu vēlējos izpētīt un aprakstīt depresiju kā pagājušā gadsimta ceturto lielāko slimību. Neskatoties uz slimības nopietnajiem apmēriem – mūsdienās tā ir ārstējama, tomēr ārstēšanās process ir ļoti ilgs un smags. Ārstēšanas process ir jāvada profesionāliem speciālistiem bieži vien strādājot vienotā komandā – psihiatram, psihologam un citiem speciālistiem, arī pašam pacientam ir aktīvi jāiesaistās cīņā ar slimību koncentrējot visu savu gribas spēku, bet tā kā pacients ir bērns, viņam ir grūtāk cīnīties ar šo slimību, tāpēc ir svarīgi lai, arī ģimene būtu iesaistīta ārstēšanā.
…
