Pasaulē bērns ierodas nevainīgs, ar tīru sirdsapziņu. Vai viņš tāds paliks, vai arī izaugs par sabiedrības biedu ? Uz šo jautājumu neviens nevar sniegt noteiktu atbildi, jo arī mūsu pasaule nemaz nav tik viendabīga. Tā nesastāv tikai no vienas krāsas klucīšiem vien, tā ir tāda, kādu mēs to veidojam – gan balta, gan melna, gan sarkana. Vienmēr blakus labajam ir bijis ļaunais, blakus sapratnei un žēlsirdībai ir bijusi neiecietība un vardarbība.
Un lai cik nebūtu skumji, bieži blakus šai nežēlībai atrodas bērns. Neviens nav piedzimis ļauns, neviens nav apzināti tiecies uz nežēlīgo. Katrs bērns jūtas drošs un laimīgs mierīgā un saskaņotā vidē. Bet pasaulē nav tikai labais, agri vai vēlu katram ir jāsaskaras ar dzīves tumšajām pusēm.
Jaukas rotaļlietas, nomierinoša mūzika vienmēr bērnā ir radījušas drošības sajūtu, kas reizē ir gan maz, gan tik daudz.
Ja bērnībā iegūtās atziņas būs pietiekami stipras un noturīgas, arī turpmākajā dzīvē cilvēks spēs izvēlēties pozitīvo , nevis negatīvo, žēlsirdīgo, nevis vardarbīgo. Tieši bērnībā gūtā pārliecība būs tā, kas izvēles brīdī pateiks, ka tā ir pareizā izvēle priekš viņa, ka saskaroties ar ļauno, nav jāpaliek pie tā, bet gan jāizvēlas pozitīvais.
Par bērna pozitīvo sākotni ir atbildīgi ne tikai vecāki , bet visa sabiedrība kopumā, it īpaši televīzija, kas dažādu iemeslu dēļ daudzās ģimenēs jau šodien ir kļuvusi par auklīti, vecmāmiņu vai labāko draugu. Reizēm arī dzīves pieredze tiek gūta no televīzijas.
Bet bērnam dzīves pieredze, mīlestība, drošības sajūta jāiegūst no saviem vecākiem.…