Pēdējo gadu laikā Eiropas Savienība (ES) ir spērusi nozīmīgus soļus tās attīstībā, kas aizsākās pēc II Pasaules kara, kad ilgas pēc miera un stabilitātes sāka izpausties arvien dziļākā un plašākā Eiropas integrācijā. Ideja par pastāvīgu sadarbību starp Eiropas valstīm, kas piedalījās karā dažādās pusēs, saistīta ar vēlēšanos nodrošināt mieru un radīt ekonomisku uzplaukumu Eiropā. Par spīti šīm alkām pēc miera un stabilitātes sākotnēji iesaistītās valstis nespēja vienoties par to, kā sasniegt vēlamos rezultātus. Ar dažādiem līgumiem Rietumeiropas valstis to centās nodrošināt jau no 1951. gada. Tāpēc ļoti grūti noteikt, kurš būtu tas īstais Eiropas Kopienas jeb Eiropas Savienības dibināšanas gads. Māstrihtas Vienošanās droši vien ir vislabāk pazīstamā un visstrīdīgākā no visiem Eiropas līgumiem. Tā kļuva slavena ne tikai ar garām un strīdīgām pārrunām un grūti saprotamas terminoloģijas ieviešanu, bet arī ar to, ka daudzās dalībvalstīs to bija grūti ratificēt.
Virzība uz ES.
Līgums par Ogļu un tērauda kopienu.
1950.gadā Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans ierosināja izstrādāt Līgumu par Eiropas Ogļu un tērauda kopienu (EOTK). Ierosinājuma pamatideja bija nodrošināt kontroli pār ogļu un tērauda rūpniecību, kas ir viena no būtiskākajām nepieciešamībām, lai valsts varētu uzsākt karu. Kopīga pārnacionāla kontrole pār ogļu un tērauda rūpniecību padarītu karu starp dalībvalstīm materiāli neiespējamu. Lai arī Šūmana priekšlikums sākotnēji sastapās ar pretestību, jau 1951.gadā Parīzē Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums tika parakstīts un stājās spēkā 1952.gada jūlijā. Tika izveidots kopējs ogļu un tērauda tirgus starp Vāciju un Franciju, kam drīz vien pievienojās četras citas Eiropas valstis – Beļģija, Nīderlande, Luksemburga un Itālija.1 Šis līgums bija spēkā līdz 2002. gada 23. jūlijam. EOTK izveide iezīmēja sākumu uz savstarpējo saskaņu vērstai sadarbībai Eiropā ar pārnacionālas pārvaldes elementiem.…
