Ievads
Jau sensenos laikos ļaudis sapņoja par tādiem ratiem, kas brauktu paši, bez zirgiem: par ratiem pašbraucējiem. Kas gan netika izdomāts; gan sviras, gan pedāļi; gan riteņi ar grožiem, gan lāpstiņas, līdzīgas vējdzirnavu spārniem. Mēģināja pierīkot ratiem pat buras.
Reiz Pēterburgā – tas notika apmēram pirms divsimt gadiem – pa ielu brauca zemnieks ar siena vezumu. Viņš brauca lēnām, uz visām pusēm skatīdamies. Visapkārt vidēja cilvēki – vieni brauca karietē, otri transā, citi jāja zirgos, bet lielākā daļa gāja kājām.
Pēkšņi viņš skatās: pretī ripo kariete. Viena, bez zirga. Karietē sēž vīrs ar nūjiņu rokās. Zirgs izbailēs metās sāņus un izslējās pakaļkājās, gandrīz vai vezumu apgāza. Arī pats zemnieks izbijās – kur tas redzēts, ka kariete pati brauktu! Skatās un ierauga: uz aizmugures kāpšļa stāv otrs vīrs un sazin kādēļ mīņājas no vienas kājas uz otru. Viņš šādā veidā mina pedāļus, bet pedāļi dzina uz priekšu riteņus.
Tikai nedaudzi toreiz zināja, ka šo ērmīgo karieti izgudrojis ievērojamais mehāniķis autodidakts Ivans Kuļibins.
Kurinātājs pie stūres
Apmēram tajā pašā laikā, kāds francūzis, vārdā Kinjo, bija iedomājies ratos iejūgt tvaika mašīnu. Viņš iejūdza to un nosauca šo neparasto būvi par “automobili“, kas burtiskā tulkojumā nozīmē “paškustošais”.
Šādi rati brauc pa pilsētu, tiem priekšā uzkarināts vara katls, it kā tajā vestu zupu. Vadītājs sēž uz soliņa un groza stūri. Pabrauc gabaliņu un apstājas. Tas nozīmē, ka katlā vairs nav tvaika. Ja nav tvaika, mašīna nestrādā, riteņi stāv uz vietas. Vadītājam jāraušas no ratiem laukā un uz brīdi jākļūst par kurinātāju: jāiekur kurtuve, lai ratos tvaiks. Lūk, tāpēc viņu nosauca par šoferi. “Šoferis” franču valodā nozīmē “kurinātājs”.
…
