Kā zināms, cilvēks ir dzīva būtne, kam raksturīga vēlme kontaktēties. Komunicēšanās un sabiedriskā darbība ir viena no dzīves svarīgākajām īpašībām. Uzvedības standarti un etiķetes normas arī ir vieni no svarīgākajiem kultūras konteksta mehānismiem, kuru dēļ īstenojas normāli, civilizēti kontakti starp cilvēkiem. Etiķete liek cilvēkam mobilizēties un neļauj nolaisties līdz dzīvnieciskai uzvedībai, dot vaļu pirmatnējiem dabas instinktiem. Daudzām tautām līdz pat šodienai etiķete nav izveidota kā patstāvīga sistēma. Tā ir sadalīta ticējumos, tradīcijās arī reliģiskajās vērtībās. Vārdam „ etiķete” (franču „ etiquette” ) ir dubultjēga, pārtulkojot no franču valodas nozīmē gan zīmīti ar uzrakstu ( preces marķējums), gan uzvedības priekšstatus, kas jāievēro augstākajās aprindās. Etiķetes ievērošana neprasa morālu apņēmību vai pašuzupurēšanos. Etiķete rada ērtumu, tādejādi uzskatāma par komforta un harmonijas rosinātāju cilvēka savstarpējās attiecībās, nekādā mērā neapdraudot cilvēka dzīvību, suverenitāti un reliģiju. Etiķetes galvenais mērķis ir palīdzēt cilvēkiem izvēlēties tādu saskarsmes modeli, kas apmierinātu abas dalībpuses un atspoguļotu katra komunikācijas dalībnieka pozīciju sabiedrībā. Tādejādi ar etiķeti saprotot vispārpieņemtus komunicēšanās noteikumus starp dažāda dzimuma, vecuma, sociālām, personālajām un citām sabiedrības grupām. Etiķete ir dzīves pieredzē pārbaudīta, tāpēc tās zināšanas un ievērošana uzskatāma par noteiktu garantiju, lai iegūtu otra cilvēka labvēlību. Etiķetes noteikumu ievērošana ir vienlīdz vajadzīga visiem saskarsmes dalībniekiem.…