Martins Heidegers dzimis 1889.gada 29.septembrī un miris 1976.gada 26.maijā. Viens no vācu eksistenciālisma pamatlicējiem un galvenajiem pārstāvjiem. Disertāciju aizstāvēja Rikerta vadībā, bija Huserta asistents (no 1916.g.), lasīja lekcijas Marburgā (1926 –1928.g.) un Freiburgas universitātes profesors (1928 – 1951; 1933 – 34 rektors). Par sadarbību ar nacistiem atbrīvots akadēmiskā darba 1945.g. Vieni no galvenajiem darbiem ir:
“Esamība un laiks” – 1927.g.;
“Kants un metafizikas problēmas.” – 1929.g.;
“Ievads metafizikā.” – 1953.g.
Agrīnajā Heidegera filosofijā jaušama E.Huslera un M.Šīlera fenomenoloģija, V.Dilteja dzīves filosofijas un dialektikas teoloģiskā ietekme. Darbā “Esamība un laiks” risināta esamības jēgas problēma. Balstoties uz E.Huslera fenomenoloģiju, Heidegers izstrādāja savu mācību par esamību (“Fenomenālā ontoloģija”). Heidegera filosofijas pamatkategorija ir “iznīcība”, kuru viņš izprot kā cilvēka iekšējo pārdzīvojumu. Par primāro Heidegers uzskata “noskaņojumu”, t.i. stihiskas, neattīstītas apziņas formas. Cilvēka personības apriorās formas, pēc Heidegera domām ir rūpes, satraukums, bailes utt. Šīs formas veido cilvēka subjektīvo esamību, kuru Heidegers sauc par “esamību pasaulē”. Tāpēc mācību par apriorajām formām Heidegera filosofijā izpaužas kā mācība par esamību (fundamentālā ontoloģija). Lai cilvēks spētu aptvert “esamības jēgu”, viņam jāatmet jebkura orientēšanās uz praktiskiem mērķiem un jāapzinās savs “mirstīgums”, “iznīcīgums”. Tikai tad, ja cilvēks patstāvīgi jūtas stāvam “nāves priekšā”, viņš, pēc Heidegera domām, ir spējīgs saskatīt, cik nozīmīgs un satura pilns ir katrs viņa mūža brīdis, un atbrīvoties no “sabiedriskās esamības elkiem” – mērķiem, “ideāliem”, “zinātniskām abstrakcijām”. Heidegera fisofija apkopo iracionālistiskās tendences, kas bija vērojamas Kirkegora mācībā, dzīves filosofijā un E.Huslera fenomenoloģijā. Analizējot cilvēcisko esamību, Heidegers atzina, ka cilvēkam raksturīga mūžsena esamības izpratne un cilvēces eksistences pamats ir tās galīgums, laiciskums, tāpēc laiks esot esamības galvenā īpašība.…
