Marksisms – teorija, kura radās 19. gadsimtā kā kapitālisma un liberālisma kritika. Tās pamatlicējs bija Kārlis Markss (Karl Marx). Saskata kapitālismu un tirgu kā labuma devējus kapitālistiem, bet nabadzības – strādniekiem. Apgalvo, ka apmaiņa starp indivīdiem palielina visas sabiedrības labklājību – kapitālisms ir jāaizvieto ar sociālismu. Šķiras ir dominējošie aktieri politiskajā ekonomikā. Ekonomika ir “nulles – summas spēle” (zero – sum game), raksturojot attiecības starp šķirām. Kapitālistu ekonomikas pamatā – darbaspēka ekspluatācija caur kapitālu. V. I. Ļeņins (V. I. Lenin) izmantoja K. Marksa idejas par SPE, lai izskaidrotu imperiālismu un karu.
Mūsdienās šīs idejas piekritējus uztrauc, pirmkārt, darbaspēka liktenis pasaulē ar pieaugošo starptautisko kapitālu, starptautisko korporāciju un globāli integrētu finansu tirgu izaugsme vājina darbaspēka ekonomisko un politisko varu. Otrkārt, 3. pasaules valstu nabadzība un pieaugošā neattīstība. Daži marksisti apgalvo, ka attīstību bloķē iekšzemē valdošās šķiras, kuras rīkojas pēc savām šaurajām interesēm uz nacionālā ekonomiskā progresa rēķina. Citi, pazīstami kā atkarības teorijas izstrādātāji, paplašina šķiru analīzi līdz starptautiskās ekonomikas līmenim. Saskaņā ar šo marksistu idejām globālā sistēma ir sadalīta labklājības zonā (centrs vai attīstītās valstis) un apspiestajā, nabadzīgajā reģionā (perifērija vai 3. pasaules valstis). Starptautiskais kapitālisms šajā skatījumā ekspluatē perifēriju, un labumu iegūst centrs tieši tāpat, kā vienas valsts ietvaros kapitālisti ekspluatē strādniekus. Jautājums rodas par ekspluatācijas mehānismu – vai tās būtu starptautiskās korporācijas, finanšu tirgi un organizācijas, vai tirdzniecība un atbilstošās stratēģijas autonomās izaugsmes un attīstības sitmulācijai perifērijā.1…
