Cicerons- slavenākais antīkās pasaules orators, politisks darbinieks, filozofs, pazīstams arī kā rakstnieks stilists, kurš daudz darīja latīņu valodas pilnveidošanā un bagātināšanā. [1,130] Cicerons bija pēcnācēju atzīts oratora mākslas klasiķis un stila paraugs. [2,292] Viņa literārais mantojums ir liels, tas dod bagātīgu materiālu par tā laika Romas valsts politiskiem un sabiedriskiem apstākļiem, kā arī par paša rakstnieka dzīvi un politisko darbību.[1, 130]
Cicerons dzimis 106. g. 3. janvārī p. m. ē. Latijas dienvidos, netālu no Arpinas pilsētas, jātnieku ģimenē. Viņa vecākiem bija sakari galvaspilsētā ,viņu paziņu vidū bija ietekmīgas personas no optimatu aprindām, tajā skaitā I gs. sākumā pazīstamie oratori Licinijs Krass, Marks Antonijs. Vēlēdamies sagatavot abus savus dēlus –vecāko dēlu Marku un jaunāko Kvintu politiskai darbībai, vecāki pārnāca dzīvot uz Romu; paklausot savu galvaspilsētas labvēļu padomiem, zēni mācījās pie grieķu skolotājiem. Šajā skolā Cicerons labi iepazinās ar grieķu klasisko literatūru, ar Homeru, dramu un oratoriem.
Pēc romiešu paražas jauns cilvēks, kas gatavojas politiskai vai advokāta karjerai, vispirms sāk ar praktisko „foruma treniņu”, t. i., viņš klausījās oratorus un iepazinās ar tiesībām, piedalīdamies kāda pazīstama speciālista juridiskajās konsultācijās. Cicerona vadītājs šajā nozarē bija sirmais Scevola, viens no Scipiona pulciņa jaunākajiem dalībniekiem; pēc viņa nāves Cicerons piebiedrojās otram Scevolam – iepriekšējā radiniekam, visslavenākajam sava laika juristam. Kā viens, tā arī otrs Scevola atradās Panetija filozofijas ietekmē. Arī Cicerons sāka interesēties par filozofiju. 88.g. p. m. ē., kad sākās karš ar Mitridatu, tie Atēnu filozofijas skolu vadītāji, kas bija romanofili, bēga uz Romu, un Ciceronam radās iespēja noklausīties Filona- tā saucamās „jaunās Akadēmijas” vadītāja runas; Filona skeptiskā ievirze filozofijas teorētiskajos jautājumos un viņa tieksme uz eklektiku iepatikās jaunajam romietim, kuru filozofijā interesēja galvenokārt ētika un arī „dialektika”, t. i., polēmikas un argumentācijas māksla. Cicerons vingrinājās arī fiktīvu runu ( deklamāciju) sastādīšanā grieķu un latīņu valodā, sacerēja poēmas, tulkoja no grieķu valodas prozā un dzejā; viņš pārtulkoja arī Arata astronomisko poēmu „Debess parādības” ( nonākusi līdz mums, tā pieder pie helēnistiskās literatūras izcilākajiem darbiem). [2, 292]
…
