Pēdējos gados Latvijā vērojami palielinās būvdarbu izpildītais apjoms un būvniecības resursu patēriņš. No 2000. gada līdz 2004. gadam - bijusi īpaši strauja: vidēji par 10,6% gadā, pagājušā gada deviņos mēnešos: par 15,9%. Turklāt pieauguma temps bijis straujāks nekā iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma temps. Nozares pievienotās vērtības īpatsvars IKP struktūrā nav liels - tikai aptuveni 6%. 2005. gadā mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības ēku celtniecība 1. ceturksnī bija par 16.2% lielāki nekā attiecīgajā iepriekšējā gada periodā. Strauji palielinās privāto un daudzdzīvokļu māju celtniecība. Pilnveidojas un nostiprinās būvniecības likumdošanas bāze, pieaug tirgus dalībnieku profesionālisms, parādās jaunas tehnoloģijas, uzlabojot darbu gan projektēšanā, gan būvdarbu veikšanā un uzraudzībā. Vienlaikus palielinās konkurences līmenis. Tagad par konkurences galveno faktoru kļuvis ne tikai būvniecības procesa izmaksas, bet arī visa būvniecības procesa efektīva organizēšana. Veiksmīgāki ir tie uzņēmēji, kuri lieto modernas tehnoloģijas ne tikai būvniecības procesā, bet arī tā vadīšanā, ekonomiskajā pamatošanā [3,25].
Viens no svarīgākiem ekonomikas vadīšanas procesiem ir plānošana. Būvniecībā tai ir sevišķa nozīme, jo būvniecībai ir ilgstošs periods, nepieciešama liela darbaspēka, pamatlīdzekļu un kapitāla piesaistīšana. Mūsdienīgās ekonomikas vadīšanā plānošana balstās uz prognozēm.
Būvniecības pieprasījuma nodrošināšanas modelis, kurš atspoguļo reālo tirgus situāciju, rāda arī uzņēmējdarbības attīstību un tautsaimniecības efektivitāti t.i. piedāvājuma spēju apmierināt pieprasījumu pilnīgi un ar efektīviem līdzekļiem .…