Marka Aurēlija darbs „Pašam sev” ir viņa gara pašanalīze. Viņa filozofija radusies pilnīgas cilvēka vājuma un pamestības atmosfērā. Marks Aurēlijs uzskata, ka viss, kas ir pasaulē, ir niecīgs un pārejošs. Tas rada izmisums sajūtu un bailes no bezizejas. Viņš savā darbā raksta par to, ka pasaulē nekas neesot mūžīgs, tādējādi nekam īsti nav jēgas. Cilvēks dzīvē nemaz nevarot gūt mierinājumu, vienīgais, ko viņš var darīt, ir tikt skaidrībā ar sevi.
Marks Aurēlijs lielu nozīmi piešķir morāles problēmām, kas lieliski atainojas viņa darbā. Par gudrību viņš izsakās, ka viņu neapmierinot dvēseles stāvokli, kuru nesatraucot ārējās pasaules norises, kurā ir pazudis vēlmju un kaislību vilinājums. Gudram cilvēkam neviens, izņemot viņu pašu nav vajadzīgs, viņam vienkārši ir jānoslēdzas sevī, lai paliktu viņš pats, personība.
Filozofa pasaules skatījums ir panteisks – viss ir vienots, no kura viss izplūst un kurā arī atgriežas. Viņš uzskata, ka visam pasaulē esošajam cauri strāvo dievišķais prāts. Tas parādās arī viņa darba „Pašam sev” 6. nodaļas 9. punktā: „ Viss notiek saskaņā ar veseluma dabu, nevis saskaņā ar kādu citu dabu, kas aptver no ārpuses vai ieslēgta no ārpuses, vai no ārienes atdalīta”. Kristiešus viņš ir uzskatījis par valsts sabiedriskās kārtības grāvējiem.
Markam Aurēlijam ir jauna cilvēka interpretācija. Ja iepriekš filozofi to aplūkoja kā būtni no ķermeņa un dvēseles, tad viņš cilvēkā saskatīja arī garu, ko uzskatīja par cilvēka kodolu. Tekstos mēs arī saskaramies ar šo ideju, ko viņš dēvē par „dēmonu”.
Par mīlestību viņš izteicies kā par pasauli vienojošu spēku: „ Saprātīgai dvēselei raksturīga arī mīlestība pret tuvāko, patiesība, kautrība un vēl [..]”.
…