Jau 13 gadu vecumā viņš iestājās Latvijas Konservatorijā, bet līdzekļu trūkuma dēļ no šīs ieceres vajadzēja atteikties. Pēc konservatorijas pamešanas viņš iestājās Jelgavas skolotāju institūtā, lai izpildītu tēva gribu un kļūtu par skolotāju. Šis darbs Marģeri patiešām nesaistīja un mūzika izraisīja lielāku interesi, tādēļ kādu laiku pastrādājis par skolotāju, viņš 1929.g. atkal atgriezās pie studijām Konservatorijā. Šajā savas dzīves posmā, M. Zariņš sevi nežēloja un pievērsās trim specialitātēm uzreiz – ērģeļu un klavieru spēlei (pedagogi P. Jozus, A. Daugulis), kā arī kompozīcijai pie izcilā J. Vītola. Taču arī šoreiz mācības viņam nācās pārtraukt smagas slimības dēļ. Tomēr jau divdesmit gadu vecumā Marģeris guva publisku atzinību, jo VII Dziesmu svētku godalgu par a capella nelielo dziesmiņu jauktajam korim „Līksme” ieguva tieši viņš. Tās pirmatskaņojums notika Dziesmu svētku kopkora priekšnesumā T. Reitera vadībā 1931.g. 22. jūnijā. Plašāku atzinību un vēl augstāku vērtējumu guva M. Zariņa klavierkoncerts, kuru pirmo reizi atskaņoja igauņu pianiste V. Rīve kopā ar diriģentu T. Reiteru. Ar šīs kompozīcijas radīšanu, komponists kļuva pazīstams.
Pēc Otrā pasaules kara M. Zariņš strādāja Radio nošu bibliotēkā, bet pēc tam, apmēram 10 gadus strādājis par Dailes teātra mūzikas daļas vadītāju. Tur viņš iepazinās ar E. Smiļģi, savus kopīgos un interesantos sadarbības gadījumus aprakstījis „Optimistiskajā dzīves enciklopēdijā”. 1950.g. sarakstījis savu pirmo oratoriju „Valmieras varoņi”.…
