Lielbritānija ir klasiska parlamentārās republikas zeme konstitucionālās monarhijas formā. Pēc Otrā Pasaules kara tā kopā ar Franciju, AVS un PSRS veidoja lielo uzvarētāju četrinieku un turpmākajos gados bija viena no vadošajām valstīm jaunās pasaules kārtības veidošanā. Būdama diezgan konservatīva valsts, ciešot smagus zaudējumus karā un vēlāk „zaudējot” kolonijas dekolonizācijas procesā, Lielbritānija uz kādu brīdi bija zaudējusi savu statusu pēckara Rietumeiropas pasaulē. Līdz pat 70. gadu beigām Lielbritānijai kā industriālajai valstij, savas ekonomikas dēļ, rietumvalstu pasaulē bija mazinājies līdera statuss, lielā mērā to ietekmēja rūpniecības samazināšanās1, kas notika visā Rietumeiropā, to ietekmēja arī pieturēšanās pie konservatīvām pārvaldes un ekonomikas modeļiem. Tikai ar 80. gadiem, kad pie valsts pārvaldes nonāca Margarēta Tečere, viņas valdība sāka īstenot neokonservatīvisma politiku, kura laikā notika ekonomiskās attīstības tempu kāpums, pieauga iekšējais kopprodukts, kaut arī industriālās rūpniecības ražošana turpināja samazināties uzlabojās vispārējais iedzīvotāju dzīves līmenis (tas tomēr nav attiecināms uz visu sabiedrību kopumā). Šajā laikā notika arī britu iekšpolitikas reorganizēšana, ārpolitikas aktivizēšanās, uzlabojās attiecības ar ASV un PSRS, Eiropas Savienības ietvaros Lielbritānija saņēma tā saucamo „atlaidi”2, kā arī liela uzmanība tika pievērsta vides jautājumiem un cilvēktiesībām Kaut arī galvenie Tečeres nopelni attiecās tieši uz ekonomiku, visas darbības kopumā nāca par labu Lielbritānijas nācijas pašapziņas un sadzīves stāvokļa uzlabošanai.
Margarēta Tečere (Margaret Thatcher) bija persona, kam bija liela nozīme Lielbritānijas sociālās politikas maiņai un vispārējam stāvokļa uzlabojumam. Viņa bija pirmā sieviete, kas kļuva par lielas rietumu demokrātijas līderi. Tečere atradās Lielbritānijas premjerministra amatā 3 termiņus pēc kārtas – 11 gadus (no 1979. līdz 1990. gadam), kas ir ilgākais laiks valsts vēsturē, ko kāds no premjerministriem Anglijā pavadījis šajā amatā.…
