Māra Zālīte ir pazīstama un tautā iemīļota dzejniece, dramaturģe, jo viņas daiļradē īpaši saasinātas visai latviešu tautai tik nozīmīgas izdzīvošanas un brīvības, tagadnes un nākotnes uzdevumu problēmas. Ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece (apbalvojums piešķirts ar Ordeņa domes lēmumu 1995. gada 8. novembrī.). Paužot savas tautas sāpes, ilgas un cerības, M.Zālīte saista tās ar visai cilvēcei svarīgiem jautājumiem – humānisma, garīgās kultūras nepieciešamību. Viņas darbi, kam dziļš sakņojums folklorā un mītiskajā pasaulē, runā reizē par aktuālo un mūžīgo.
M.Zālītes literārā darbība izpaužas galvenokārt dzejā un dramaturģijā. Daudz viņa uzstājusies arī dažādos rakstniekiem un citiem kultūras darbiniekiem veltītos sarīkojumos ar ievad vārdiem un runām, kas pēc satura mākslinieciskās formas vērtējamas kā esejas.
Biogrāfija
Māra Zālīte ir dzimusi 1952. gada 18. februārī Krasnojarskas novadā. Viņas māti Ritu Zālīti (dzimusi Kalnaķivule) uz Sibīriju izsūtīja divreiz: 1941. gadā, kad viņa vēl bija bērns un 1950. gadā – jau kā Jelgavas pedagoģiskās skolas3. kursa audzēkni. Sibīrijā viņa iepazinās ar Māras tēvu Edvīnu Zālīti, kurš tika represēts 1941. gadā. Visspilgtāk no bērnības Māra atceras baltu sniegu, uz mājas sliekšņa baltus zaķus, kurus bija nomedījis tēvs, un – atgriešanos Latvijā 1956.gadā. Tas bijis ceļš vairāku nedēļu garumā, kuru Māra īsinājusi, uzrāpdamās vilciena augšējā plauktā un no turienes vērodama apkārtni.…