Māras piedzimšana
1952. gada 18.februārī aukstā Noasa barakā Valijas meitai Ritai karsti sviedri uz pieres. Bērniņš dzimst švakiņš, nesver ne divus kilogramus. Lietuviešu katolietes uzstāj, ka bērns tūlīt jākrista, lai nemirst nēkrikštas. Pašas taisa altāri, pašas meklē kristāmtrauku, pašas kristīšot, jo mācītāju pa rokai neir. Kādu vārdu drabiņai dosim? Kristītājas grib Mariju. Dzemdētāja saka – viņu sauks Māra. Likteņa biedri Noasa barkā saka – tāda vārda nemaz nav
"Mūsu kultūrpolitika nav mērķtiecīga"
Cilvēks, kura būtība izstaro patīkamu siltumu. Cilvēks, kurš ar savu neatlaidību, radošo talantu un cilvēkmīlestību ir jau tik daudz sasniedzis. Bet pirmkārt jau sieviete, kuras dzīvē nekad nav pietrūcis mīlestības - gan pret sev tuvajiem cilvēkiem, gan pret savu dzimteni un tautu. Tāda man šķita Māra Zālīte, kad tikāmies jaunajās žurnāla "Karogs" telpās.
- Kādas ir jūsu atmiņas par studiju laikiem Latvijas Universitātē, ko tas ir devis jums kā radošam cilvēkam?
- Es studēju LU Filoloģijas fakultātē no 1970. līdz 1975.gadam, dzīvoju Tālivalža ielas kopmītnēs. Lielā mērā tas uzliek zīmogu studentu dzīvei. Ir diezgan liela atšķirība starp studentiem, kas dzīvo Rīgā pie vecākiem, un studentiem, kas dzīvo kopmītnēs.
…