Māra Zālīte iegūst sev uzticīgu lasītāju un arī kritikas atzinību jau ar pirmo dzejoļu krājumu „Vakar zaļajā zālē” (1977). ASV dzīvojošais latviešu literatūrzinātnieks Rolfs Ekmanis, kas pazīstams kā erudīts un stingrs vērtētājs, savu atzinību par jauno dzejnieci izsaka jau recenzijas virsrakstā „Ceļā uz palikšanu mūsu literatūrā”. Viņš arī akcentē domu, ka „Māra Zālīte ir viena no tiem Latvijas jaunās dzejas pārstāvjiem, kam piemīt dziņa pēc horizontu paplašināšanas, vēlēšanās izkļūt no šaurā pašmāju loka, ieelpot pasaules dvašu un savukārt izelpot savējo pasaulē”. Ir aizritējuši gandrīz divdesmit gadi, un R. Ekmaņa teiktais izrādījies pravietisks.
M. Zālīte tagad ir labi pazīstama un tautā iemīļota dzejniece, dramaturģe, esejiste (šim žanram atbilst viņas runas un raksti, kas apkopoti grāmatā „Brīvības tēla pakājē” un izdoti Austrālijā). Viņa ir autoritāti un cieņu iemantojusi spilgta sabiedriska darbiniece, kas stāvējusi arī pie atmodas šūpuļa. Māra Zālīte ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere.
M. Zālītes literārā darbība izpaužas galvenokārt dzejā un dramaturģijā. Te jāpiebilst, ka arī viņas lugas ir sarakstītas dzejas valodā un autore tās nosaukusi par dramatiskām poēmām, kaut varētu dēvēt arī par dzejas drāmām. Tāpat Z. Liepiņa rokoperas „Lāčplēsis” pamatā ir M. Zālītes librets - patstāvīgs darbs, kurā valda skaista un emocionāla lirika. Tas pats sakāms par R. Paula mūziklu „Meža gulbji”. Viņas dzeja izmantota citu autoru darbos - teātrī, kino, koncertuzvedumos. Dzejnieces skaidrā un vienkāršā, tēlainā un emocionāli poētiskā valoda, kas izteic dziļu un bagātu domu, ierosinājusi daudzus komponistus radīt dziesmas ar viņas tekstiem.
Nepieciešamību izteikt sevi ar vārdu M. Zālīte izjutusi jau agri, mācoties Murjāņu sporta internātskolā, kad rakstījusi dienasgrāmatu, dzejoļus un slepeni lolojusi sapni kļūt par rakstnieci, nevis sportisti, kā varētu domāt. Tā dzejoļu kaudzīte aug augumā, un septiņdesmito gadu sākumā parādās pirmās publikācijas. Sākumposma dzejoļi apkopoti grāmatā „Vakar zaļajā zālē” (1977), kam seko krājumi „Rīt varbūt” (1979), „Nav vārdam vietas” (1985), „Debesis, debesis” (1988), izlase „Vai tu vēl turies?” (1993), komponētu dzejoļu krājums „Dziedināšana” (1996) un krājums bērniem „Deviņpuiku spēks” (1985).
Pirmajos divos dzejoļu krājumos „Vakar zaļajā zālē” un „Rīt varbūt” dominējošais vadmotīvs ir dzīves gaitu sākumā tik svarīgie sava „es”, savas būtības kodola meklējumi, kas patiesībā turpinās visu mūžu. Šai problēmai M. Zālītes daiļradē ir nozīmīga vieta, jo, pēc dzejnieces domām, cilvēks, kas savu „es” nav atradis, patiesībā nemaz nav bijis. Personība veidojas attiecībās ar ārpasauli, tās kodols nav sastindzis, nemainīgs, bet pakļauts nemitīgai dzīves plūsmai un mainās tai līdzi. Šai procesā cilvēks nedrīkst būt pret sevi vienaldzīgs novērotājs, personība ir jāizkopj, jaunībā jāieliek tās garīgie, tikumiskie pamati. …
