Latviešu folklorā, visvairāk gan dainās, samērā bieži sastopam Māru, kas, pēc konteksta spriežot, ir viena no mūsu dievībām.
Rakstot par Māru, autori nereti uzsver, ka Māra ir viens no komplicētākajiem tēliem latviešu mitoloģijas sistēmā. Māras interpretācijas ziņā lielākā daļa folkloras pētnieku ir sadalījušies divās daļās:
1. Vieni ir tie, kas uzskata, ka Māras tēla izcelsme skaidrojama ar dievmātes Marijas kultu un katoļu baznīcas ietekmi (L.Adamovičs, L.Bērzsiņš, K.Straubergs, P.Šmits, H.Biezais),šādu uzskatu vidū atbalstīja tāds fakts, ka neviens no latviešu senās reliģijas sarakstu sastādītājiem- ne Vecais Stenders, ne Juris Alunāns, ne Auseklis. Nedz ari kāds cits, minot dažnedažādus, pat visai apšaubāmus dievību vārdus, Māru starp tiem nemin. Šādu uzskatu it kā atbalstīja arī tas, ka Livonijas uz Latviju atbraukušie misionāri savā laikā bija devuši Māras zemes nosaukumu, ka Marijai bija veltīta , piemēram, Alūksnes (Marienbur), Saldus (Fraunenburg), Rīgas Doma katedrāle ( Māras baznīca). No tā nu varēja secināt , ka lībiešu un baltu cilšu iekarotāji un kristītāji bija pietiekami darījuši Dievmātes Marijas popularizēšanai, lai viņas vārds no Bībeles un katoļu baznīcas izplatītos arī folklora un mītos. Norādījumi, par to, ka Māras baznīca atradusies ārā, brīvā dabā, arī sameklējami dainu tekstos. Protams, vēlāk vārds „Baznīca” apzīmē kristīgās ticības svētvietu- rituālu kopšanai īpašu celtu ēku.…