Ar redzes palīdzību cilvēks iegūst priekšstatu par priekšmetu lielumu, formu, krāsu, to savstarpējo novietojumu, tādejādi rodot iespēju orientēties apkārtējā telpā.[1;8] Tā ļauj uztvert ārējo pasauli gan ar pirmo signālsistēmu, tieši redzot priekšmetus, gan ar otro signālsistēmu, piemēram, lasot par tiem pašiem priekšmetiem grāmatā.[2;198] Sarežģīts atsevišķu redzes elementu komplekss dod iespēju skaidri redzēt apkārtējos priekšmetus, orientēties telpā, pielāgoties redzei dažādā apgaismojumā, atšķirt apkārtējās pasaules krāsu daudzveidību, noteikt priekšmetu lielumu un to telpiskās attiecības.[1;43]
Redzes orgānu jeb analizātoru veido trīs daļas:
1.perifērā jeb uztverošā daļa – acs ābols un tā palīgmehānismi (plakstiņi, konjuktīva, orbīta, asaru orgāni, acs kustību aparāts)
2.vadītājceļi (n. Opticus, chiamas opticus, tractus opticus)
3.kortikālā daļa – zemgarozas centri (corpus geniculatum laterale, radiatio optica) un augstākie redzes centri galvas smadzeņu pusložu garozas pakauša daivās sulcus calcacinus apvidū.[1;10]
Acs ir arī optiski veģetatīvās sistēmas “acs hipotalāms – hipofīze” sastāvdaļa. Līdz ar to acs ir nepieciešama ne tikai redzei, bet arī gaismas enerģijas uzturēšanai. Tā uzbudina hipotalāma un hipofīzes nerohumurālo aktivitāti, gaismai stimulējot hipofīzi, tiek izdalīti hipofīzes, virsnieru, vairogdziedzera un citi endokrīno dziedzeru hormoni.[1;8]
Acābola optiskajā sistēmā ietilpst redzenes priekšējais kameras šķidrums, lēca un stiklveida ķermenis.…
