Mantojuma lietu uzsākšanas process un tā problemātika

SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Secinājumi:
1. Mantojuma lietu reforma ir jāatzīst par ekonomiski lietderīgu, jo no tiesas pakļautības ik gadu tika izņemtas vidēji 11 400 lietu. Pirms mantojuma lietu nodošanas notariātam par katras personas mantojuma lietu vešanu maksāja nevis tie sabiedrības locekļi, kuri kārtoja mantojuma lietas, bet gan katrs sabiedrības loceklis, kurš maksāja valstij nodokļus. Nododot šo funkciju notariātam, mantojuma lietu vešanas izmaksas maksā tikai tās personas, kuras kārto savu mantojumu.
2. Ar testamentāro mantošanu starptautiskajās privāttiesībās tiek saistīti daudzi problēmjautājumi. Svarīgākie no tiem ir saistīti ar testamenta atzīšanu starptautisko privāttiesību kontekstā.
3. Sevišķas grūtības un nenoteiktību praksē rada privāta testamenta īstuma noteikšana, t. i.,pārliecības iegūšana, ka testamentu taisījis mantojuma atstājējs un – vēl jo vairāk – ka tajā precīzi izteikta viņa griba.
4. Problēmsituācijas rada Civillikuma 651. panta otrais teikums – atraidīt mantojumu līgumiskais mantinieks drīkst tikai tad, ja viņam tāda tiesība līgumā paredzēta. Pašlaik Civillikums neparedz mantojuma pieņemšanas prezumpciju. Civillikuma 647. pants noteic, ka līgumisku mantinieka iecēlumu nevar atsaukt vienpusēji, ne tieši, ne ar jaunu, agrākam pretēju rīkojumu nāves gadījumam, ja vien mantojuma atstājējs nav paturējis sev tiesību vēl rīkoties nāves gadījumam citādi ar zināmām lietām vai mantojuma daļu.
5. Zvērinātu notāru prakse, vedot mantojumu lietas, rāda, ka 21.gs cilvēku mobilitātes, tostarp Latvijas iedzīvotāju imigrācijas apjoma, dēļ, mantinieki nereti novēloti uzzina, vai vispār nezina par mantojuma atklāšanos, kā arī nav informēti par mantojuma sastāvu, tai skaitā mantojuma atstājēja parādiem.
…