Florencē pēc 1520. g., bet Venēcijā ap 1520.g. tēlotajā mākslā iezīmējās 3 tendences. Pirmajā centās formāli saglābt nemainīgās klasiskās tradīcijas, t.i. saglabāt neskartus dižrenesanses harmonijas ideālus un antīkās kultūras pēctecības garu. Otrajā tiecās padziļināt klasiskā ideāla saturu ,panākt lielāku psiholoģisko daudzslāņainību, sarežģītāku formu valodu. Trešās tendences pārstāvji vēršas pret dižrenesanses it kā absolutizēto patiesību, uzskatot, ka tās ideāli ir miruši. Tāpēc šā strāvojuma formu valoda veidojās izaicinoši subjektīva, nosacīta un izsmalcināta. Šis strāvojums ieguva nosaukumu „manierisms”. Radies dižrenesanses vidē, manierisms turpināja pastāvēt tai līdzās.
Ap 1520. gadu visi mākslas mīļotāji Itālijas pilsētās šķita vienoti atziņā, ka glezniecība ir sasniegusi savas pilnības virsotnes. Tādi vīri kā Mikelandželo, Leonardo, Rafaēls un Ticiāns patiešām bija īstenojuši visu, pēc kā tiecās viņu priekšgājēju paaudzes. …