Ievads
Visos laikos bijusi diskusija un strīdi par to kā labāk mācīt, kādas pieejas ir
vislabākās. Visticamāk, ka nav labākās pieejas, ir piemērotākā pieeja, kas būs visvairāk
atbilstoša konkrētā mērķa sasniegšanai konkrētajos apstākļos.
Šodienas aktuālais problēmjautājums ir vide, kurā vienkopus mācās dažādas
kultūras, tautības, mentalitātes, dažādas reliģijas cilvēki, kuriem ir dažādas vajadzības,
priekšstati, dzīves skatījumi un mērķi. Dažādie cilvēku skatījumi nav ieaudzināti viņa dzīves
laikā, lielā mērā tie ir iedzimti un tiek pārmantoti no iepriekšējām paaudzēm. Tāpēc tiek
veidots universāls mācību process, kas respektētu visus, ievērotu visu intereses. Mācību
pieeja tiek veidota arvien demokrātiskāks. Lai veidotu šādas demokrātiskas programmas, ir
jāņem vērā vairākums, lielākā masa, kurš parasti ir vidējais no visiem lielumiem un
kritērijiem. Rezultātā ir liela vienveidība, nav dažādības. Mūsdienu globalizācijas apstākļos,
kad notiek cilvēku migrācija pastiprinātāk nekā jebkad. Rodas paradoksāla situācija, kurā
kopā sāk mācīties ar vien dažādāki bērni, bet tos cenšas mācīt ar vien vienveidīgāk. Tādā
veidā tiek zaudēti daudz vērtīgi cilvēkpotenciāli, kuri varētu nest daudz kopēja labuma visai
cilvēcei. Pedagoģiskais process būtībā ir kultūras pārmantošana, bet veidojot universālu jeb
demokrātisku pedagoģiskais procesu, tiek veidota jauna kultūrvide, kas ir atbilstošāka
mūsdienu multikulturalajai sabiedrībai. Šodien vidē ir samazinājušies attālumi (cilvēks ātrāk
kā jebkad var nokļūt otrā pasaules malā dienas laikā, IT dod iespēju komunicēt ar cilvēkiem
jebkurā vietā sekundes intervālā), nav robežu starp valstīm (rodas ekonomiskas savienības,
kurās valsts robežām nav lielas nozīmes), ko sauc par globalizāciju. Tiek veidota pilnīgi
jauna sabiedrība, kurā nav tik izteikta kādas kultūras individualitāte, ko var arī uzskatīt par
negatīvu iezīmi.
Didaktika ar vien vairāk meklē kopīgo vispārcilvēciskajās vērtībās, veidot mācību
procesu, kurš atbilstu mūsdienu apstākļiem un iespējamo attīstības virzienu nākotnē. To arī
nosaka spēkā esošais valsts izglītības likums, kur izglītības iestādes pienākums ir radīt
apstākļus radošas, vispusīgi izglītotas personības veidošanai, izglītojamo nepārtrauktai
izglītības turpināšanai, profesijas apguvei, patstāvīgai orientācijai sabiedriskajā un valsts
dzīvē [1.,2.punkts].
Pedagoģija ir zinātne par audzināšanu, mācīšanu un izglītību [2.,573]. Līdz ar to
runājot par pieejām, būtu jākonkretizē par ko tieši ir runa.
• Audzinot cilvēkam tiek mācīta uzvedība sabiedrībā, cilvekvērtības;
• Mācīt cilvēkam var iemaņas, prasmes darot konkrētas lietas;
• Izglītība ir intelektuālā mācība par rēķināšanu, lasīšanu.…
