Psiholoģijas virziens, kas uzskata, ka vienīgais zinātniskās psiholoģijas pētījumu objekts ir uzvedība, t.i. novērojama, izmērāma organisma atbildes reakcija uz ārējās vides ietekmi (stimuliem). Kā uzsver biheiviorisma “tēvs” Džons Votsons, “īsta zinātne nevar neko pateikt par dvēseli vai apziņu, tā var tikai spriest par ārējām reakcijām uz izmērīto stimulāciju” [2]. Biheiviorisms, it īpaši tā radikālais novirziens, tādējādi ir visspilgtākā mehānistiskās paradigmas, pozitīvistiskās pieejas izpausme psiholoģijā. Kopā ar neo-biheiviorismu (skolu, kas koncentrējoties uz organismu uzvedību kā galveno informācijas avotu, tomēr atzīst arī nenovērojamu psihisko procesu nozīmi) tas joprojām ir viens no dominējošajiem virzieniem pasaules, it īpaši ASV psiholoģijā. Radikālā biheiviorisma ignorantā attieksme pret slēptajiem psihiskajiem procesiem šodien vairs neapmierina vairumu psihologu - un tomēr nevar noliegt, ka jebkurš pētnieks lielākā vai mazākā mērā ir “metodoloģisks biheiviorists”. Tas nozīmē, ka praksē galvenais kritērijs cilvēka vērtējumā ir un paliek viņa uzvedība [1], [2], [3].
Psiholoģijas skola vai virziens, kurā tiek uzskatīts , ka vienīgais zinātniskā psiholoģiskā pētījuma priekšmets ir uzvedība. Ar uzvedību tiek saprasts visas ārēji novērojamās reakcijas uz ārējiem stimuliem., ko var objektīvi fiksēt, vai nu ar neapbruņotu aci, vai arī ar speciālu aparāta palīdzību. Biheiviorisms izveidojās mūsu gs sākumā E.B. Torndaika R. Jerkisa veiktajā dzīvnieku uzvedības eksperimentālajā pētīšanā. Pirmo reizi jēdziens minēts 1913. gadā Dž. Votsona darbos; viņš arī kļuva par pirmo teorētiķi, kura darbus biheiviorisma piekritēji sāka aktīvi lietot, izmantojot arī I. Pavlova beznosacījuma un nosacījuma teoriju. Pēc Dž. Votsona uzskatiem, īsta zinātne nevar neko pateikt par dvēselēm vai apziņu, tā var tikai spriest par ārējām reakcijām uz izmērīto stimulāciju. Eksperimentējot (Galvenokārt, ar baltajām žurkām) biheiviorisma piekritēji attiecināja pētījuma rezultātus no dzīvniekiem uz cilvēkiem, pētot iemācīšanu, motivāciju utt. Dž. Votsona darbos jebkādu uzvedību ir nepieciešams uzskatīt tikai kā stimulu – reakciju elementu kopumu. Vēlāk Dž. Votsona piekritēji K. Halls un E. Tolmens, atbildot uz kritiku par mehāniskumu, izveidoja neobiheiviorismu, sarežģījot šo priekšstatu ar mainīgo starp parametru ievešanu(vajadzības, kognitīvais stils). Viens no biheiviorisma principiem – uzvedības stiprināšana atbilstoši nepieciešamā rezultāta sasniegšanai - tiek ļoti plaši izmantots mācīšanā un psihoterapijā. Pamatojoties uz biheiviorismu, tiek izveidotas daudzas psihoterapijas metodes, ieskaitot kognitīvi biheiviorālo. 60. gados biheiviorisma ietvaros radās B. Skinera uzvedības modifikācijas teorija, kas kļuva par vispopulārāko pieeju sociālajā korekcijā un rehabilitācijā. Biheiviorisms kopā ar neobiheiviorismu šodien ir populārākais virziens amerikāņu psiholoģijā un viens no vadošajiem pasaulē, devis lielu ieguldījumu dažādu mācību teoriju izveidē un jaunas psihoterapeitiskās pieejas(biheiviorālā psihoterapijā) izstrādāšanā. [4; 166]…
