• „Vīra laimi sauc – es gribu. Sievas laimi - viņš grib.”
Par šo aforismu man tik tiešām dusmas uznāca. Saprotu, ka tie bija citi laiki un tā, bet tas taču nedod tiesību Nīčem sievietes nostādīt zemākā stāvoklī! Vai tas nozīmē arī to, ka sievietes nespēj tiekties pēc pārcilvēka īpašībām? Pār viņām augstāks vienmēr būs vīrs. Cik labi, ka mūsdienās tā vairs nav, jo manuprāt, sievietes labāk un ātrāk iemācās valdīt pār sevi, nekā vīrieši, tātad, viņām ir lielākas izredzes tiekties un kļūt par pārcilvēku.
• „Dzīvot vienos spriedelējumos- tas nav tā vērts; reizi pa reizei kļūdīties piederas cilvēku dabai.”
Šis man tiešām patīk. Nīče atbalsta to, ka cilvēks ne tikai runā, bet arī dara. Nu un, ka kļūdās? Nākamreiz, cerams, to pašu kļūdu vairs neatkārtos. Mani ļoti tracina šie spriedelētājtipa cilvēki, jo es sajūtu viņu bailes. Manuprāt, tikai drosmīgajiem pieder pasaule. Un, ja cilvēks tik ļoti baidās no kļūdām, tad viņš šai pasaulei nav domāts. Ir jau labi, ja padomā un izdomā visu tā kārtīgi, jo tad mēs sevi pasargājam no milzīgām kļūdām, kuras var izmainīt dzīvi. Bet, man liekas, ka nevajag tik daudz runāt, vajag vairāk darīt. Nīče uzskata, ka nevajag dzīties pēc laimes, bet gan pēc darba. Un šajā citātā tas ļoti labi atklājas. Labāk ir darboties un pašam sajust, kādas ir sekas.
Nobeigumā vēlējos pateikt tikai to, ka tomēr cilvēkiem pašiem ir jārada SAVS pārcilvēks. Nīče tikai uzvedina domas un noskaņo mūs tā meklēšanai. Mums nav kādam jālīdzinās, jādzīvo pēc kāda principiem, mācības, bet gan jāveido savs stils, kuram mēs ticam un esam par to pārliecināti.
„Esi cilvēks, un seko nevis man, bet sev! Topi, kas tu esi!”
…