Vēbera galvenie darbi bija saistīti ar racionalizāciju gan reliģijas socioloģijā, gan politiskajā socioloģijā. Viens no ievērojamākajiem viņa darbiem ir "Protestantiskā ētika un kapitālisma gars"(1905), ar kuru viņš sāka strādāt reliģijas socioloģijas nozarē. Šajā darbā Vēbers argumentēja to, ka reliģija nebija viens no svarīgākajiem cēloņiem, lai rietumu un austrumu pasaules kultūras attīstītos dažādi, kā arī uzsvēra askētiskā protestantisma īpašā raksturojuma nozīmīgumu, kas Rietumos vadīja kapitālisma, birokrātijas un tieslietu attīstību. (Vikipedijas raksts – Makss Vēbers)
Savus uzskatus par socioloģiskās izziņas specifiku Vēbers izskaidrojis darbā „Sociālzinātniskās un sociālpolitiskās izziņas objektivitāte.” (1904) Šī darba uzrakstīšanas brīdī Vēbers jau bija sevi parādījis zinātnē, publicējis lielus zinātniskus darbus Viduslaiku tirdzniecības biedrību vēsturē un Romas agrārā vēsturē – „Saimniecības vēsture”, „Senās pasaules agrārā vēsture”, „Pilsēta”. Darbā „Sociālzinātniskās un sociālpolitiskās izziņas objektivitāte” Vēbers rāda, ka sociālā izziņa ir kultūras zinātņu prerogatīva. Tāpēc, lai būtu zinātniska, sociālajai izziņai, tāpat kā dabas objektu izziņai, ir jābūt objektīvai, citiem vārdiem sakot, izpētes rezultātus nedrīkst ietekmēt subjektīvas kaislības, zinātnieka personiskie vērtējumi. (Volkovs V., 2007)
Darbā „Politika kā aicinājums un profesija” (1919) Makss Vēbers precizēja leģitimitātes pamatojumus politiskām savienībām, kur dominē kundzības attiecības starp cilvēkiem.…