Makss Vēbers "Protestantiskā ētika un kapitālisma gars"

Vēbers par vienu no būtiskākajiem eksistenciālajiem jautājumiem uzskata jautājumu par dzīves jēgu, tādēļ par viņa socioloģijas pamatuzdevumu kļūst pasaules uzskata analīze, kuras pētāmo objektu sastāvā ietilpst cilvēka rīcība, dzīves un domāšanas veidi konkrētos vēsturiskos periodos, jo „intereses (materiālās un garīgās), nevis idejas tieši pārvalda cilvēku rīcību; taču arī ideju radītās ‘pasaules ainas’ ļoti bieži kā pārmijnieki noteikušas sliedes, pa kurām interešu dinamika virzījusi tālāk cilvēka rīcību ”. Makss Vēbers ir bijis profesors vairākās Vācijas augstskolās: Freiburgā un Heidelbergā (1894 – 1897), arī Minhenē (1919 – 1920). Domātājs uzsvēris, ka ekonomikas attīstību un indivīda izturēšanos izšķirīgi ietekmē ar kultūru saistītie un politiskie faktori. Vēbers rakstīja par daudziem politiskajiem un sociālajiem jautājumiem, taču visslavenākā kļuvusi viņa tēze, ka kapitālisma attīstību veicinājusi protestantiskā taupības un centīga darba ētika, un viņa dotā birokrātijas analīze, kas izklāstīta klasiskajā darbā „Protestantiskā ētika un kapitālisma gars” (1904 – 1905). Darbā Vēbers izvirzīja domu, ka kapitālisma panākumi Vācijas, Šveices, Anglijas un Holandes ekonomiskais uzplaukums izskaidrojams ar protestantisko ētiku, kas sludināja, ka ikvienam – gan strādniekam, gan uzņēmējam – ir savs aicinājums; strādāšana bija godājama nodarbošanās, taupība un askētisms bija tikumi.