Makss Vēbers: par birokrātiju

Maks Vēbers (1864 – 1920) bija Vācijas akadēmiķis, liberālis, t.i., Keisera Vācijas liberālis – nacionālists, antisociālists (t.i., antimarksists), Prūšu rezerves oficieris. Autobiogrāfiskā pasāžā viņš rakstīja: ”Ikdienišķā augstprātīgās agresijas dresēšana universitātes studentu brālībā, kurā nemitīgi notika sadursmes, un būšana par [prūšu rezerves] oficieri neapšaubāmi mani ietekmēja.”1

Atsaucoties uz redaktoru prologu H.H.Gērta un C.V.Milsa grāmatā “No Maksa Vēbera”: “Nācijas un nacionālās intereses koncepcija […] ir Vēbera politiskā skatījuma ierobežojums un […] veido viņa noteikto vērtību,”2 t.i., Vācijas vajadzība pēc izdzīvošanas pārkāps jebkuras morāles normas. Vēbers kā nacionālais liberālis bija aktīvs politiķis. Viņš bija opozīcijā gan pret Konservatīvajiem, gan sociālistiem. Viņš bija
nicinoðs pret Keiseru, taču atbalstīja noteiktus
iekarotāju kara mērķus 1.Pasaules karā.

Intelektuāli viņš bija pret marksismu, tādēļ ar laiku par tradīciju kļuva nostādīt Marksu un Vēberu opozīcijā. Vācijā marksisms guva popularitāti sociāldemokrātu partijā (joprojām pastāvoša parādība, taču kopš 2.Pasaules kara vairs ne marksisti). Partijas galvenais teorētiķis bija Karls Kautskis, patlaban zināms kā “vulgārais” marksists, t.i., viens no tiem, kuru viedoklis par attiecībām “padoto un pārvaldes” starpā bija pārāk līdzīgs Engelsa “Marksismā” publicētajās vēstulēs, kuras viņš uzrakstīja 1890-tajos gados, noraidītajam vēsturiskajam materiālismam.…