Mūzikas jēdziens parasti izšķir vairākas nozīmes.
Šaurākajā nozīmē mūzika ir mākslas veids. Vēsturiski grieķu cilmes vārds mūzika apzīmēja visu mākslu un zinātņu kopumu, kas atrodas mūzu aizbildniecībā. Viduslaiku Eiropā ar mūziku saprata skaņu mākslu un zinātni par skaņu mākslu. Vēlāk Eiropā ‘’mūzika’’ tika izprasta tikai kā mākslas veids, un šāds mūzikas jēdziena saturs ir pierasts sabiedrības izglītoto slāņu vidū arī šodien. Diemžēl šāda pieeja mūzikas skaidrošanai ir vienpusīga, jo tā pārsvarā ir orientēta uz vienu mūzikas tipu, tā saukto klasisko mūziku, bet neņem vērā pārējās mūsu mūzikas kultūras sastāvdaļas: tradicionālo mūziku, kulta, populāro, sadzīves mūziku.
Visus iepriekšminētos mūzikas veidus nevar skaidrot un uztvert, izmantojot tikai estētiskos kritērijus un priekšstatus, kas saitīti ar mūziku kā mākslas fenomenu. Pēdējos gadu desmitos zinātne – muzikoloģijā, kulturoloģijā – aktuāla kļūst pieeja, kas apsver visus mūzikas veidus.
Plašākajā nozīmē mūzika ir jēgpilns laikā sakārtotu skaņu kopums, kam atkarībā no konkrētas kultūras pieņēmumiem tiek piešķirta noteikta semantika. Katrai mūzikai ir sava iekšējā izveides un uzbūves loģika.
Tāpat kā valodai, arī mūzikai ir savi uzbūves elementi, ir sava gramatika, kas nosaka attiecības starp šiem elementiem, savas muzikālā auduma attīstības likumsakarības. Bet mūzikas būtība tomēr ir atšķirīga no visiem citiem skaņu sakārtojumiem (no runas, dabas trokšņiem), un to nevar pilnībā izteikt vai izskaidrot, teiksim, ar valodas palīdzību.
Tātad ne katrs dabas vai cilvēka radīts skaņu sakopojums uzskatāms par mūziku; svarīgi, ka šim sakārtojumam noteiktu jēgu piešķir pats cilvēks. Turklāt šī jēga ir atkarīga no gan no cilvēku emocijām, pārdzīvojuma, pieredzes, zemapziņas darbības, gan arī no mūzikas funkcionēšanas sabiedrībā. Mūzika var būt dažādu cilvēka darbības veidu, kā darba procesa, rituālu, sadzīves sastāvdaļa. Mūzika cilvēkam ir ne tikai kaut kas gatavs, pabeigts (piemēram, skaņdarbs), bet tā ir cilvēka darbība, process, komunikācija.
Mūzika jebkurā sabiedrībā saistīta ar citiem, ārpusmuzikāliem kultūras un dzīves aspektiem, un tikai to kontekstā mūzika iegūst jēgu un nozīmi (piemēram, sakrālās mūzikas dziļākais statuss saistīts ar reliģiskiem priekšstatiem, fenomeniem, pārdzīvojumiem; cits mūzikas veids palīdz organizēt darba procesus).
…
