Kopsavilkums
Edvards Munks ir viens no sarežģītākajiem māksliniekiem situācijā, ja kāds vēlas viņu
piesaistīt kādam noteiktam mākslas virzienam. Munks savā darbības laikā daudz eksperimentējis
un pievērsies dažādiem mākslas virzieniem, bet visnozīmīgākie ir divi – ekspresionisms un
simbolisms.
Es vēlētos Munka darbus piesaistīt simbolisma mākslai, jo viņš līdz šim virzienam izaudzis
savas darbības laikā – caur ekspresionismu, postimpresionismu izaudzis līdz simbolismam.
Negatīvā attieksme pret 19.gadsimta materiālistisko un pozitīvo pasaules izpratni apvienojumā ar
reliģisko uzskatu atjaunošanos un mistisku ticējumu izplatību veidoja simbolismu.
Munks pats ir teicis, ka simbolismā vairs nav jāglezno interjeri, cilvēki, kas lasa, sievietes, kas
ada. Tas liecina par to, ka simbolisti, līdz ar to arī Munks, nepievērš lielu uzmanību ikdienišķiem
tēlojumiem. Simbolisti tiecas pēc būtiskāka, dziļāka satura, pēc daudznozīmīgāka skatījuma.
Munks savos darbos attēloja savdabīgu, ekspresīvi vienkāršotu tēlojumu. Viņš simboliskās
tēmas (tādas kā dzīve un nāve, mīlestība, eksistenciālās bailes u.c.) saskatīja sava laika reālijās,
cilvēku savstarpējās attiecībās, pilsētnieciskajā vidē, dažādās nakšu ainavās.…