NOBEIGUMS
Mākslīgais intelekts turpinās ieņemt aizvien lielāku lomu mūsu dzīvē, taču vēl joprojām paliks atsevišķas jomas, kuras tas neskars. It īpaši tas attiecas uz tādām jomām, kur galvenās ir indivīda spriešanas spējas, empātija un spēja domāt radoši. Tādos gadījumos ne tikai pielietot mākslīgo intelektu nav izdevīgi, bet tas arī ir bīstami. Taču turpinot attīstīt tehnoloģijas, kas ir mākslīgā intelekta sastāvā, iespējams tiks sasniegts tāds stāvoklis, kurā mākslīgais intelekts pats būs spējīgs nodarboties ar jaunradi, bez ārējiem norādījumiem.
Šī iemesla dēļ, ir svarīgi izmantot normatīvos aktus, lai noteiktu robežas, kurās mākslīgajam intelektam darboties. Tas pats ir attiecināms uz tā saistību ar autortiesībām. Tikai ar normatīvā regulējuma palīdzību ir iespējams ietekmēt to, cik daudz mākslīgais intelekts spēs ietekmēt autortiesībās. Līdz ar to, darba autore nonāca pie šādiem secinājumiem:
1. Teorētiski mākslīgais intelekts var tikt uzskatīts gan par autortiesību objektu, gan par to subjektu, bet praktiski ir apgrūtināta tā iekļaušana šajos statusos;
2. Pašreizējie normatīvie akti nav attīstīti tiktāl, lai tie paredzētu konkrētas tiesību normas attiecībā uz mākslīgā intelekta pielietošanu autortiesību jomā.
Tāpat darba autores ieskatā ir jāveic šādas darbības, lai izvairītos no tālākām problēmām saistībā ar mākslīgo intelektu un autortiesībām:
1. Jāseko līdzi tam, ar kādas tiesiskas problēmas rodas pašlaik saistībā ar mākslīgo intelektu un tā ietekmi uz autortiesībām;
2. Autortiesības regulējošajos normatīvajos aktos jādefinē un jāiekļauj mākslīgā intelekta jēdziens, kā arī jāpaplašina autortiesību subjektu loks.…
