XIX gadsimta beigās franču skolas ietvaros izveidojušos jauno mākslas parādību pieņemts dēvēt par postimpresionismu, tomēr postimpresionisms ir cieši saistīts un pat saplūst ar simbolismu un jūgendstilu – virzieniem, kuri attīstījās tajā pašā laikā un kurus var uzskatīt, vismaz daļēji, kā impresionisma noliegumu.
Simbolisms bija ciešas saites gan ar XIX gadsimta pirmās puses romantisma tradīciju, gan ar gadsimtu mijas jūgendstilu, kā arī ar simbolismu literatūrā un dažādiem tā laika garīgās dzīves strāvojumiem, kas bija saistīti ar ideālistiskās filozofijas atdzimšanu, reliģisku uzskatu atjaunošanos un mistisku ticējumu izplatību. Simbolisma kā apzināti veidota virziena pamatidejas sākumā formulēja un popularizēja franču literāti XIX gadsimta astoņdesmitajos gados. 1886. gadā virziena manifestu (atklātu paziņojumu) publicēja Žans Moreāss, kas arī sāka lietot apzīmējumu ‘simbolisms’. Jauno koncepciju uz tēlotāju mākslu attiecināja franču mākslas kritiķis Albērs Orjē 1891. g. rakstā, kas bija veltīts gleznotājam Polam Gogēnam.
Simbolistiem līdz šim tēlotā ikdienišķā, parastā, tipiskā, pat banālā tematika šķita niecīgā, sekla un nepieņemama. Jaunā virziena mākslinieki tiecās pēc būtiskāka, dziļāka satura, pēc daudznozīmīgāka, iespaidīgāka vēstījuma un līdz ar to pēc neparastā, brīnumainā, reāli netveramā. Simbolisti centās atveidot nevis vizuāli tveramus sīkumus un stāstošus sižetus, bet gan idejas un ar tām saistīto emocionālo stāvokli. Albērjs Orjē rakstīja: “Glezniecības, tāpat kā jebkuras mākslas dabisks un galējs mērķis nevar būt tieša priekšmetu attēlošana. Tās augstākais mērķis – paust idejas, lietojot savu īpašo valodu.”
Vispārīgas idejas bija iespējams paust tikai netieši, simboliski – tēlotie objekti un to savienojumi nebija pašvērtīgi, tie bija zīmes, kas pārstāvēja ideju. Mākslinieks pašu simbolistu skatījumā bija ar īpašām spējām apveltīta personība, kas ar savu mākslu deva iespēju nojaust kādas augstākas patiesības.
Gadsimtu mijā simboliski paustās idejas, priekšstati, jēdzieni bieži bija neskaidri nenoteikti un izsacīti mākslinieka individuālajā skatījumā. Tēlotie objekti varēja iegūt vairākas nozīmes vienlaikus, simbola jēga pat nebija jānoskaidro līdz galam. Tas atšķīrās no tradicionālās alegorijas, kas arī bija netieša izteiksme, bet kas tēlā (visbiežāk cilvēka figūrā) ietvēra vienu nepārprotamu jēdzienu. Simbolisti, tieši otrādi, tiecās radīt dīvainības, mistiskas noslēpumainības efektu. Uzlūkojot simbolista mākslas darbu, skatītāja apziņā veidojās vienīgi neskaidra, mainīga un mīklaina apjausma par darbā pausto ideju. Šai sakarā Odilons Redons rakstīja: “Es tikai paveru durtiņas uz noslēpumu”.
Nenoteiktības, mīklainības pasaule bija simbolistu psiholoģiskais mērķis, lai arī daudznozīmības izteicēji tēlojumā tomēr tika tēloti kā noteikti objekti (cilvēka figūras, izdomātas būtnes, interjeri, ainaviska vide) un mākslas darba nosaukums fiksēja tēlojumā tverto.
…
