Senākie grieķu rakstītās literatūras pieminekļi ir episkās poēmas „Iliada” un „Odiseja”; par to rašanās laiku zinātnieki pieņem 9. un 8. gs. p.m.ē.
Abu poēmu sižeti aizgūti no varoņteiku cikla par Trojas karu. Teikas stāsts, ka Trojas valdnieka dēls Parids nolaupījis Spartas valdniekam Menelājam viņa sievu – skaisto Heleni. Tika pārkāpts Grieķijā tik iecienītais viesmīlības likums. Aizvainotais Menelājs un viņa brālis Mikēnu valdnieks Agamemnons, savākuši karaspēku no visas Grieķijas, devās karagājienā pret Troju. Desmit gadus grieķi karojuši pie Trojas, un tikai ar viltību viņiem izdevies ieņemt pilsētu. Troju nežēlīgi nopostīja. Pēc Trojas krišanas grieķi atgriezās mājās. Bet arī grieķu varoņu tālākais liktenis nebija laimīgs. Vēl pirms Trojas kara beigām Ahilleju nogalināja Parids, Agamemnonu pēc atgriešanās mājās noslepkavoja viņa sieva Klitaimnēstra; Menelājs ar savu sievu Heleni vēl ilgi klaiņoja tālu no dzimtenes, bet visilgāk dievi neļāva atgriezties varonim Odisejam. Teiksmas par šiem notikumiem arī veido Trojas mītu ciklu.
„Iliadā” galvenais vēstījuma saturs ir grieķu cīņas pie Trojas; šīs cīņas aizsedz visu – mitoloģiskās scēnas ir tikai epizodes, papildinājums vēsturiskajiem notikumiem.
Darbība „Iliadā” risināta 2 plānos – pie dieviem un cilvēkiem, Olimpā un zemes virsū. Dievi nosaka visu, viņi iejaucas cilvēku dzīvē, nosaka kara gaitu.
Poēmās ir atskaņas no Mikēnu laika kultūras, kurai raksturīgas monumentālas celtnes, krāšņas valdnieku pilis, liela valdnieka vara un verdzības iekārta.
Homēra poēmās visvairāk saista dziļš humānisms un cilvēcība, dzejnieka līdzjūtība varoņu nelaimēm un ciešanām.
Poēmu varoņi ir dziļi cilvēciski: tiem piemīt gan labas, gan ļaunas īpašības. Varoņu raksturi ir stipri individualizēti, tie neatkārto viens otru.
„Iliadā” autors stāsta par seniem laikiem un seniem varoņiem, tāpēc tur vairāk saglabājies senatnes kolorīta, vairāk patosa.…
