Divupē mākslai bija svarīga materiālā un garīgā pielietojuma nozīme, kas tika attēlota statuetēs, figūrās, ciļņos, uz ēku sienām izveidotajās mozaīkās u.c. Divupes mākslā ir saskatāms ne tikai dievišķais, bet arī laicīgais pasaules modelis, kas pakļauts likumu spēkam. Mākslā manāmi pretstati un tās raksturs rada skatītājā izbrīnu un pazemību.
Salīdzinot pirmatnējās sabiedrības laikmetu ar Divupi, mākslas funkcijas ir paplašinājušās, var teikt, ka kļuvušas pat mūsdienīgākas, tādēļ ar pilnām tiesībām jau varam lietotjēdzienu „māksla“. Daudz lielākā mērā nekā pirmatnējā sabiedrībā seno šumeru mākslai piemīt estētiskās, rotājošās funkcijas, tās cieši saaužas ar nolūku apliecināt augstāko slāņu varu un prestižu. Kā spilgtu piemēru var minēt Karalienes Šobas diadēmu. Tomēr māksla vēl projāmsaglabā savu sākotnējo būtisko iezīmi – saplūst ar praktisko pielietojamību. To apliecina daudzās šumeru dievlūdzēju figūriņas, kuru nolūks – aizvietot templī savu dzīvo dubultnieku, lūgt viņa vietā.
Arī uz cilindriskajiem zīmogiem attēlotajām mitoloģiskajām un sadzīviskajām ainām ir savs konkrēts nolūks – apliecināt īpašnieka statusu, nodrošināt augstāko spēku labvēlību, aizbildniecību.
Tāpat kā Ēģiptes, tā arī Divupes mākslā ievērojama nozīme bijusi koniskiem paņēmieniem. Tā, piemēram, valdnieka attēlojums ir lielāks par padoto attēliem. Divupes mākslā savijušies dažādi stili. Senajos periodos visvairāk attēloja cilvēkus, kas lūdz dievus un dzīvniekus – sargus. Cilvēki bija attēloti nekustīgi, vienveidīgi, drukni un maskai līdzīgu seju, tādejādi attainojot viņu statusu salīdzinājumā ar dieviem. Vislielākā uzmanība tika pievērsta acīm. Tās, tāpat kā Ēģiptē, inkrustēja vai iekrāsoja, taču veidoja pārspīlēti lielas. Mūsdienu cilvēks var spriest „kāpēc?” .…