Ikdienas dzīvē, daudz neaizdomājoties, ko tieši mums katram/-ai nozīmē māksla, varētu šķist pašsaprotami, ka – notiek izstādes, koncerti; pastāv tādas institūcijas kā muzeji, koncertu aģentūras, mākslas un mūzikas skolas. Mēs visi jau piedzimstot esam “iesviesti” un pēc tam izglītojoties, strādājot un arīdzan atpūšoties, izklaidējoties arvien ciešāk iesaistīti šajā attiecību tīklā. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks apzinās sevi kā profesionālu mākslinieku vai, gluži pretēji, kā no mākslas jomas tālu stāvošu personu, vai pat mākslas noliedzēju un nicinātāju (jo arī negatīva attieksme veido saistību), viņš/ viņa tā vai citādi saskaras ar visdažādākajām mākslas izpausmēm.
Visvienkāršākais būtu pateikt, ka “tas tā vienkārši ir” un nodoties, tā teikt, derīgākām nodarbēm, piemēram, preču ražošanai, tirdzniecībai vai, sliktākajā gadījumā, ik vakaru noskatīties TV ziņas visos kanālos.
Tieši šis, ikdienā bieži sastopamais uzskats par “derīgākām” nodarbēm, iespējams, naivā veidā ieslēpj sevī jautājumu par mākslas darbu jēgu un līdz ar to - par to cilvēku darbošanās jēgu, kuri rada, saglabā, restaurē, popularizē mākslas darbus. Jo ir skaidrs, ka šādas nodarbes prasa līdzekļus, nereti diezgan prāvus. Ļoti retos gadījumos tās nes peļņu (tūlītēju peļņu – gandrīz nekad), kura turklāt nav prognozējama.…