Sengrieķu kosmoss ir dzīvs, ķermenisks un dievišķs. Turklāt tas ir aptverams vai nu ar redzi, vai iekšēju prāta skatu (Platona ideju valstība)- tātad vizualizējums. Kosmoss (pasaule) ir pietuvināts cilvēkam. Pastāv savstarpēja atbilstība starp pasauli (makrokosmosu) un cilvēku (mikrokosmosu). Cilvēks ir sengrieķu kosmosa līdzinieks.
Senie grieķi vieni no pirmajiem estētikas jautājumus centušies teorētiski apzināt (Platons, Aristotelis), pamatot tos, kā arī ar mākslas palīdzību panākt praktisku labumu, proti, audzinošu un pat terapeitisku (ārstējošu) iedarbību uz cilvēku, it sevišķi uz jauno paaudzi.
Tā kā pasaule ir skaista, cilvēka uzdevums ir to apbrīnot un atdarināt. Mākslinieks ir kosmiskās mistērijas līdzdalībnieks.
Heroisms un nolemtība ir tēmas, kas atkārtojas gan dramatiskajos sacerējumos, gan dzejā un tēlotāja mākslā. Varonis iepretim liktenim. Tāds ir Eshila Protemejs, tāda ir Sokfola Antigone un Eiripīda Mēdeja. Katrs no viņiem nemaina savu nostāju, bet droši iet pretim savam liktenim, lai gan apzinās neizbēgamo bojāeju. Kails cilvēka ķermenis ir sengrieķu tēlotājas mākslas izejas punkts un galamērķis. Kailums grieķim nozīmē atbrīvotību, dabiskumu un to, ka cilvēkam nekas nav slēpjams no citiem.…