Es stāvu Egejas jūras krastā un vēroju, kā aust Saule... Jūra, kas vēl pirms mirkļa šalca skaļi un nikni, ir pieklususi, it kā bītos traucēt Saulei tās ausmā. Lēnām, pavisam lēnām virs apvāršņa parādās zelta maliņa, tad jau straujāk tā kļūst lielāka un izteiksmīgāka, līdz beidzot saule pilnībā izbrauc no jūras savos zelta ratos. Debesis iemirdzas nepārspējamā košumā, un no nakts vairs nav ne miņas. Putni attālajos kokos sāk čirkstēt un čiepstēt, un es jūtos kā no jauna piedzimis. Šī diena ir īpaša, jo šodien ir Dionīsa svētki.
Pagriežos un, turot sandales rokās, dodos skaistās pilsētas virzienā. Nespēju nociesties, un metos skriešus. Drēbēm plīvojot, aizelsies ieskrienu pa Atēnu vārtiem, un pāreju soļos. Šī būs skaista diena, visapkārt redzami dekorējumi, pušķojumi un jautri cilvēki, kas visi kā viens gatavojas Dionīsa svētku vakaram. Nolemju aiziet līdz Akropolei, jo laiks līdz pēcpusdienai, kad sāksies sporta spēles, kaut kā tomēr jāīsina, un nav labākas vietas par Akropoli, kur to darīt. Pie Partenona mani sagaida dievu un varoņu statujas, un tālāk redzami varenie tempļi, ap kuriem jau rosās priesteri...
Šis referāts, kā jau var noprast gan pēc titullapas, gan pēc nelielā ievada, ir par Mākslu senajā Grieķijā. Pēc kārtas apskatīsim Arhitektūru, Tēlniecību un Keramiku, no kurām katra ir ievērojama, un iespaidīga, kā arī nedaudz pastāstīšu par seno grieķu mākslu kopumā. Nu ko, ķersimies vērsim pie ragiem...
Antīkās sabiedrības pilsonis par savu galveno dzīves uzdevumu uzskatīja aktīvu līdzdalību pilsētas politiskajā dzīvē, pilsonisko tiesību un pienākumu pildīšanu - tādēļ arī grieķu mākslā, īpaši tēlotājmākslā, samērā maz uzmanības pievērsts cilvēka personīgajai dzīvei, eksistencei, intīmajai pasaulei, jūtām.
No Homēra laikmeta (11. - 8. gs. p.m.ē.) grieķu mākslas pieminekļiem gandrīz nekas nav saglabājies - ne glezniecības, ne tēlniecības darbi. Aptuvenu priekšstatu par Homēra laikmeta tēlotāju mākslu sniedz apgleznotā keramika un sīkplastika.
Arhaikas posmā (7. - 6. gs. p.m.ē.) grieķu kultūras attīstība norisa ļoti strauji - sāka attīstīties dzeja, literatūra, teātra māksla, filozofiskā doma; arhitektūrā aizsākās grandiozu tempļu celtniecība, tēlniecībā - skulptūru un statuju darināšana. Sākotnēji skulptūra bija saistīta ar kultu, tempļos izvietojot dievu statujas. Cilvēku statujas radās daudz vēlāk; sākumā tikai mirušajiem, vēlāk - arī dzīvajiem par lieliem nopelniem polisas (pilsētvalsts) labā. Cilvēku personiskā dzīve un sadzīve mazliet tika attēlota tikai vāžu apgleznojumos.
Hellēnismā (4. - 1. gs. p.m.ē.) mainījās grieķu mākslas idejiskais saturs (formas saglabājās) - tas kļuva daudz intīmāks un žanriski daudzveidīgāks. Šajā laikā skulptūru tēlniecībā vērojama atsacīšanās no vispārinātā, idealizētā tipa un tiekšanās izprast atsevišķu indivīdu kā konkrētu būtni ar tās emocijām, dzīves uztveri, nacionalitāti, vecumu u.c. Tēlniecība pievērsās arī maza bērna atveidojumam (bērni skulptūrās tika atveidoti arī agrāk, bet tie bija vairāk idealizēti, pielīdzināti pieaugušajam), ņemot vērā tā ķermeņa uzbūves īpatnības un vecumposma raksturojumu. Klasiskās grieķu tēlniecības formas bija grūti pielāgot šim uzdevumam, tādēļ hellēnisma laikmeta skulptūrās mazliet zudusi tā ideālā harmonijas izjūta, kas vērojama klasikas perioda mākslā.
Grieķu mākslai kopumā raksturīga tendence pēc patiesas dzīves īstenības attēlošanas, un to visvairāk pierāda skulptūru apgleznošana. Sengrieķu oriģinālās skulptūras nebija tik vienveidīgi baltas, kādas tās esam raduši redzēt pēc romiešu kopijām. Tās tika izkrāsotas košās, dzīvespriecīgās krāsās un izskatījās kā satērptas svētkiem. Bronzas statujas, savukārt, tika izrotātas ar acu inkrustācijām (priekšmetu izrotāšana ar kaula, metāla, koka, perlamutra, keramikas u.c. plāksnītēm, ko iestrādā pamatmateriāla virsmā vienādā līmenī ar to).…
