Vārds “reālisms”, “reālists”, un “realitāte” raksturo gleznošanas manieri, kas tiecas attēlot īstenību bez jebkādiem izdaiļojumiem. Jau van Eiki 15.gs. varētu tikt atzīts par reālistu, tomēr vairāk šāds apzīmējums atbilst 17.gs. gleznotājiem, sākot ar Karavadžo un beidzot ar brāļiem Lēneniem, kuri pievērsās vienkāršām tēmām un izvēlējās modeļus no tautas. Likumsakarīgi, ka jēdzienu “gleznot no dabas” pirmo reizi reālisma uzplaukuma laikā, 1857. gadā, lietojis franču romānists un kritiķis Žils Šanflerī, kas bija arī kaismīgs jaunās estētikas aizstāvis. Lai raksturotu laikmetīgās mākslas reakciju uz agonizējošo klasicismu un triumfējošo romantismu, kā arī atgriešanos pie dabas studijām un neciliem sižetiem, terminu “reālisms” 1836.gada Parīzes bronikā lietojis kritiķis Gistavs Planšē. To pārņēma izcilākais virziena pārstāvis gleznotājs Gistāvs Kurbē, rakstot par savu Četrdesmit gleznu izstādi , kas 1855.gadā notika kādā Monteņa avēnijas barakā.
19.gs. 40. gados kritiķis izsmēja reālismu un sauca to par neglītuma triumfu, savukārt Otrās impērijas laikā satraukumu radīja reālisma šķietamā saistība ar sociālisma ideoloģiju. Briesmas, ko oficiālā vide saskatīja šajā glezniecības virzienā, lielā mērā iemiesoja Kurbē māksla, personība un draudzīgās attiecības ar sociālistu Prudonu, kurš 1873. tika apcietināts par dalību Parīzes komūnā.
Vēsturiski Reālisms ir virziens literatūrā un tēlotājā mākslā, kas radies Francijā 19.gs. 20.-30. gados un pastāvējis līdz pat 19.gs. beigām. Virzienu pārstāvjus raksturo vēlēšanās pēc iespējas patiesāk attēlot patiesību un raizes par sociālo un politisko taisnīgumu, kas liek viņiem pievērsties sava laika vispazemotākajiem sabiedrības slāņiem.
Reālisms izraisīja tiklab ideoloģiskas, kā estētiskas dabas strīdus un sevi uzskatīja par akadēmisma uzvarētu, kad trešās republikas sākumā mākslinieki bez jebkāda politiska mērķa Salonā eksponēja Kurbē manierē gleznotus darbus ar sociālu sižetu, lai, pēc Milē teiktā, “liktu triviālajam paust cildeno”. Tiklīdz atsevišķi mākslinieki (Kutīrs, Kormons) reālismu izmantoja, lai attēlotu sen vēstures sižetus, saistība ar politiku neatgriezeniski pazuda.
17. gadsimta pirmajā pusē reālisma tradīcijas sastopamas visās Rietumeiropas valstīs un vadošajos glezniecības centros. Pie reālistiem tiek pieskaitīti ļoti dažādi mākslinieki. Paviršāk aplūkojot viņu daiļradi, liekas, ka tiem ir ļoti maz kā kopīga. Starp citu, reālisma iezīmes vērojamas arī tipisku baroka vai klasicisma pārstāvju darbos.
Par reālismu kā dominējošo virzienu un tā uzplaukumu var runāt tikai līdz 17. gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad savu nozīmi zaudēja visreālistiskākā no nacionālajām skolām - holandiešu glezniecība.…
