Holande ir pirmā buržuāziskā zeme, kur revolūcija vainagojās ar uzvaru. Pēc 1609. gadā noslēgtā pamiera tika atzīta Ziemeļnīderlandes politiskā neatkarība no Spānijas. Revolūcija likvidēja arī katoļu baznīcas jūgu. Holandē nostiprinājās kalvinisms.
Lai gan, tirdzniecībai attīstoties, valstī auga lielas pilsētas un, ekonomikai nostiprinoties, tapa varenas hidrotehniskās ierīces - aizsprosti, dambji, kanāli, slūžas - arhitektūra te neieguva vadošo nozīmi, iespējams, tāpēc, ka tai bija jārisina galvenokārt utilitāri uzdevumi.
Glezniecība šajā zemē aizsteidzās visām mākslām priekšā. Gleznas te bija kā bagātnieka, tā arī nabaga amatnieka, pat zemnieka mājas rota.
Mākslas darbus Holandes mākslas tirgū klasificēja pēc žanriem - sadzīves, ainavas, portreta, klusās dabas žanrs.
aika mākslinieks pa lielākai daļai strādāja tikai vienā no iem žanriem, dažkārt pat specializējās vēl sīkāk, piemēram, gleznoja vienīgi vai nu jūras skatus (marīnas), vai ziedus, vai dzīvniekus.
Glezniecība. Holandes mākslas uzplaukuma periodā (XVII gs. 40.-60. gadi) ļoti populārs bija sadzīves žanrs. Holandieši bija pirmie, kas ikdienišķajā saskatīja poēziju. Iemīļoti bija nelieli audekli. Taču visiem tiem bija noteikta sociāli idejiska ievirze. Izņemot Adrianu van Ostadi (1610-1685) un Janu Stenu (ap 1626-1679), kuri gleznoja krodziņu apmeklētājus un nabadzīgus zemniekus, Holandes mākslinieki visumā pauda Holandes buržuāzijas ideoloģiju. Holandes pilsoni, vairāk nekā 30 gadus sīksti pretodamies Absolūtisma un katolicisma centieniem paturēt Ziemeļnīderlandi savā jūgā, cīnījās par savas zemes brīvību un demokrātiju. Pēc uzvaras radās uzdevums parādīt mākslā, ka holandieši savu tikumību nebalsta uz klerikālisma principiem un feodāliem aizspriedumiem, ka cilvēka īstā vērtība ir nevis dižciltīgo lepnība, bet gan dvēseles kvalitāte - miers, klusums, godīgums, līdzsvars. …
