SECINĀJUMI
Dotajā darbā tika izskatītas vairākas makroekonomiskā līdzsvara teorijas. Vispārējs ekonomiskais līdzsvars – tas ir tāds ekonomikas stāvoklis, kad visos tirgos – labumu, naudas, kapitāla un darba – vienlaicīgi tiek sasniegts līdzsvars. Šaj tēmai ir divas teorijas: Klasiskā un Keinsa. Abu teoriju piekritēji aizstāv savus viedokļus, tajā pašā laikā no vēstures Keinsa sekotāji atsaucas uz Lielās Depresijas laikiem ASV XX.gadsimta 30. gados – kad ASV valsts izdevumu palielināšana palīdzēja izvest valsti no krīzes, bet klasiķi ar Miltonu Fridmenu priekšgalā apstiprina, ka ASV no Depresijas izglāba Otrais Pasaules karš.
Klasiķi saka, ka gan investīcijas, gan uzkrājumi atkarīgi no procentu likmes. Bet Keinsa piekritēji pasvītro, ka patiesībā uzkrājumi paliek vienmēr, neatkarīgi no procentu likmes un mainās attiecīgi pret tīro ienākumu. Klasiķi izmanto “laissez-faire” principu – valdības neiejaukšanā valsts ekonomikā, bet Keinsa modelī, tikai ar valdības iejaukšanos ekonomikā var cīnīties ar bezdarbu. Monitāristiem ir veiksmīga pieredze savas teorijas pielietošanu praksē 70.gadu enerģētiskās krīzes laikā, kad lielāko daļu valstu ekonomika bija cietusi no stagflācijas.
„Taupīguma paradokss” – kad virzība ietaupīt naudas līdzekļus noved pie pretējā rezultāta. Kā piemērs ir Pola Samuelsona piemērs no viņa grāmatas „Economics”. Šī grāmata tika pārpublicēta vairāk kā 15 reizes un tajā var sekot kā pats Pols mainija savu attieksmi pret uzkrājumiem. 13.publikācijā (1989) viņš jau kā līdzautors ar Nordhausu raksta par to, ka „...Lielākā daļa ekonomistu uzskata, ka tekošais uzkrājumu līmenis pārāk mazs, lai garantētu stabilu un veselīgu investīcijas līmeni 90.gadu ekonomikā...”, kas faktiski novirzās no Keinsa teorijas.
Neskatoties pa kuru ceļu aizietu Latvijas ekonomika mūsu gadsimtā, svarīgi ierobežoti un vienmērīgi attīstīt visas tautsaimniecības nozares. Var prognozēt vienīgai, ka mēs sastapsimies ar kļūdām, kas palīdzēs izanalizēt un izdarīt secinājumus par ekonomikas stāvokli un tās pilnveidošanu.
PRIEKŠLIKUMI
Es uzskatu, ka Latvijā lielāko daļu dara pretēji vipārīgi pieņemtajiem. Jo samazinot darba vietas, būs nepieciešami lieli izdevumi sociālajā sfērā, kā pabalsti utt. Un arī bezdarba dēļ valsts ekonomikai ir novērojama lejupslīde. Latvija nepieturas Keinsa makroekonomikas modelim, tas ir valdība neiejaucas valsts ekonomikā, kas atspoguļojas ar to, ka nav cenu grieztu un kādu ierobežojumu cenu līmenī. Ir protams atsevišķi izņēmumi, bet to ir ļoti maz.
Nav vērts palielināt nodokļu likmes, jo kopējie nodokļu ieņēmumi 2010. gadā ir samazinājušies par 6.9% salīdzinot ar 2009. Mēs zinām, ka šajā periodā tika palielināta PVN likme no 21 uz 22%, nekustamā īpašuma nodoklis un citi.
…
