Gaisā ir daudz ūdens tvaiku. Gaisam paceļoties uz augšu, tas atdziest un ūdens tvaiki kondensējas sīkos ūdens pilienos vai arī sasalst mazos ledus kristāliņos, veidojot mākoņus. Gaiss, kas ceļas uz augšu lēni, veido slāņmākoņus. Gaiss, kas ceļas uz augšu ātri, veido gubmākoņus. Tuvu zemei guļoši mākoņi, padara gaisu visu, miglainu un mitru, jo tajos ir daudz sīku ūdens pilienu. Mākoņiem ir būtiska nozīme mūsu klimatā, jo tie regulē Saules enerģijas daudzumu, kas nonāk līdz zemes virsmai un Zemes enerģijas daudzumu, kas atstarojas atpakaļ Visumā. Jo vairāk enerģijas uztver mūsu planēta, jo siltāks ir klimats. Jo mazāk enerģijas nonāk līdz zemei, jo kļūst aukstāks. [1]
Ja nebūtu mākoņu, nevarētu rasties ne lietus, ne sniegs vai krusa. Mākoņi ir viens no dabas brīnumiem; tiem var būt visdažādākās formas un veidi: mazi un balti; tumši un draudoši; kā kokvilnas pogaļas vai milzīgas saulespuķes; plāns palags vai bieza sega; balti, pelēki vai melni; cēli sarkani vai maigi rozā, kad saules stari atstarojas tajos neilgi pirms saulrieta. [5]