Makjavellisms. Spinoza - panteists? Bentema utilitārisms. Griba Šopenhauera filosofijā

Mīti ir vissenākais mutvārdu daiļrades veids un tie ir īpaši stāsti par kosmosa tapšanu, dieviem, gariem un varoņiem. Tieši ar tiem sākās pasaules un cilvēka apjēgums kultūrā. Tajos darbojas varonis vai dievišķa būtne, kuru virza kosmiskas kaislības - postošas vai auglīgas dusmas, taisnīgums, drosme, goda jūtas. Mītiem ir savs laiks, lielais laiks, un tā varenumam atbilst ne mazāks varoņu kaislību spēks. Tās nodrošina, lai arī nepilnīgu, tomēr pasaules kārtību un sakārtotību.
Savukārt filozofija ir teorētiska pasaules uzskata vai izziņas forma par esamības un izziņas vispārīgajiem principiem, par cilvēka attiecībām ar pasauli. Filozofiska doma parasti ir cilvēkā iekšēji nobriedusi pārliecība savienojumā ar filozofiskiem argumentiem, kas radušies diskusiju ceļā. Filozofijas degpunktā ir jautājumi par eksistenci, zināšanām, skaisto, morāli pareizo. Piemēram, jautājumi, "Kas labo nošķir no ļaunā?" un "Vai zināšanas vispār ir iespējamas?" Filozofijas jēdzienu ir ieviesis izcilais grieķu mistiķis Pitagors. Sākotnēji jēdziens filozofija nozīmēja vienkārši gudrības mīlestību. Filozofs nomainīja sofistu jeb gudro vīru, šī skola ir uzskatāma par augsni grieķu filozofijai. Ar filozofiju tika saprasta visa veida intelektuālā darbība.
Tā kā filozofiska rakstura jautājumi ir aktuāli ne vien mūsu sabiedrībā, bet jebkur citur pasaulē, filozofiju ir iespējams iedalīt vairākās skolās.…