Dabā pastāv gan iedzimtība, gan mainība. Par iedzimtību sauc visiem organismiem kopīgu īpašību saglabāt un nodot pēcnācējiem savu priekšteču uzbūves un funkciju īpatnības. Iedzimtība nostiprina organisko formu patstāvīgumu, bet mainība nodrošina to spēju pārveidoties. Par mainību sauc organismiem kopīgu īpašību iegūt jaunas pazīmes - atšķirības starp īpatņiem sugas robežās. Visas organisma pazīmes - ārējās un iekšējās uzbūves, fizioloģijas, izturēšanās un citas pazīmes - ir mainīgas. Īpatņu mainība rada populācijas nevienādību. Ir izšķirti divi galvenie mainības veidi :neiedzimstošā mainība un iedzimstošā mainība. Neiedzimstoša jeb modifikatīvā mainība. Mūsu dienās ir noskaidrots, ka organisma veidošanas ietekmē gan gēni, gan apdzīvojamās vides apstākļi. Šie apstākļi tad arī ir neiedzimstošās jeb modifikatīvās mainības iemesls. Tie var paātrināt vai palēnināt augšanu un attīstību, mainīt augu ziedu krāsu, taču paši gēni nemainās. Tieši neiedzimstošā mainība pasaka populācijas īpatņu pielāgotību mainīgajiem vides apstākļiem. Iedzimstošā mainība. Līdzās modifikatīvajai mainībai pastāv vēl cits mainības veids - iedzimstošā mainība, kura skar hromosomas vai gēnus, t.i., iedzimtības materiālo pamatu. Zināms, ka iedzimstošās izmaiņas nosaka izmaiņas gēnos vai gēnu jaunu kombināciju veidošanās pēcnācējiem. Tā, piemēram, viena veida iedzimstošās mainības - mutāciju veidošanos nosaka izmaiņas gēnos; cita veida - kombinatīvās mainības veidošanos nosaka gēnu jauna kombinācija pēcnācējos; vēl cita - koleratīvā mainība ir saistīta ar to, ka viens un tas pats gēns ietekmē ne tikai vienas, bet divu un pat vairāku pazīmju veidošanos. …
