Maiju senā civilizācija atradās Vidusamerikā, galvenokārt Jukatānas pussalā1. Maiji apdzīvoja kalnieni un līdzenumu, kalnienē atradās arī vulkāni, zemienes dienvidu daļa bija klāta ar lietus mežiem, šajos mežos bija necaurejami purvi. Arī zemienes ziemeļus klāja meži, bet šie meži bija sausāki un tajos galvenokārt auga mazi dzelkšņaini koki. Februāris maijiem bija sausā sezona, šajā laikā gaisa temperatūra bija ļoti augsta un tas radīja diskomforta sajūtu. Šajā gada laikā lauki bija nesen kā novākti saskaņā ar viņu mežu izciršanas un izdedzināšanas lauksaimniecības kultūru.
Šajā teritorijā dzīvoja arī daudz bīstamu dzīvnieku- jaguāri, kaimani, haizivis un daudz dažādu indīgu čūsku, maiji no šiem dzīvniekiem centās izvairīties.
Gan kalnienei, gan zemienei bija liela nozīme tirdzniecībai maiju teritorijas robežās. Zemienē galvenā audzējamā kultūra, galvenokārt maiju personīgajam patēriņam, bija kukurūza, tāpat audzēja pupiņas, čilli piparus, ķirbjus, kakao, kokvilnu (auduma iegūšanai). Toties vulkāniskās augstienes reģions bija vulkāniskā stikla, nefrīta un dažādu vērtīgu metālu ieguves vieta. Šīs lietas maiji izmantoja, lai attīstītu maiņas tirdzniecību. Kaut arī zemienē šīs patēriņa preces nebija iegūstamas, caur to šīs preces tika transportētas.
Maiju apdzīvotajā teritorijā bija plaša upju sistēma, kura bija vitāli svarīga civilizācijas izdzīvošanai, šīs upes bija nozīmīgas gan priekš cilvēku pārvietošanās, gan priekš preču pārvietošanas.2
Pēc zinātnieku domām maiji Jukatanā ieradušies no Rietumiem. Kā jau vairumam seno civilizāciju, ir grūti nošķirt mītus no patiesās vēstures. Pirmais mītos pieminētais līderis Itzamns ticis uzskatīts par dieva dēlu, kurš piešķirts maijiem. Viņš attēlots kā pirmās migrācijas vadītājs no Tālajiem Austrumiem, kurš ar brīnuma palīdzību atvēris okeānā taku, pa kuru maiji nonākuši Jukatanā. …
